Šobrīd notiekošo grūti nosaukt citādi kā vien par atsevišķu bezatbildīgu politikāņu vēlmi nopietnu valdības veidošanas procesu aizbīdīt pēc iespējas tālākā nākotnē un tā vietā bezjēdzīgi vilkt gumiju.
LTV 1 raidījumā “1:1” “Apvienotā saraksta” līderis Uldis Pīlēns skaidri un pārliecinoši pamatoja, kāpēc jaunās koalīcijas ideoloģiski loģiskajā konstrukcijā “piektais ritenis” “Progresīvo” veidolā ir absolūti lieks. Tas gan netraucē dažiem neseno vēlēšanu idejiskajiem zaudētājiem ne tikai vilkt šo “dzeguzes olu” koalīcijā, bet to arī uzdot kā kaut kādu labas politiskās prakses etalonu. Ja tā, tad nākas šīs partijas redzamāko politiķu izteikumus izvērtēt pēc viņu pašu sludinātajiem kritērijiem.
Par jaunievēlētās Saeimas deputātes Janas Simanovskas izteikumiem bērnu dzimuma maiņas jautājumos jau rakstīju, taču Simanovska nebija vienīgā progresiste, kura šonedēļ zibšņojusi publiskajā telpā. Cita šī politiskā spēka zvaigzne - ārkārtīgi aktīvā un savos izteikumos radikālā, bet daudzo svītrojumu dēļ Saeimā neievēlētā - Selma Levrence pirmdien publicēja savu “steitmentu”:
“Latvijas politikas galvenie virzītājspēki pēdējo 30 gadu laikā ir bijuši materiāli, nevis ideoloģiski, tādēļ pēkšņa ideoloģisku apsvērumu piesaukšana ir diezgan aizdomīga. Ideoloģijas piesaukšana šobrīd izskatās kā ērts aizsegs, lai netraucēti turpinātu apgūt resursus, gluži tāpat kā sovjetisku neiecietību un naidu kādam gribas nodēvēt par kristīgajām vērtībām, kas diemžēl ir kļuvušas par eifēmismu.”
Par kreiso tik iemīļoto “naidu” (pēdiņās, jo kreisajiem šis vārds ir kā krieviem - fašists, kas tiek lietots vietā un nevietā bez dziļākas jēgas. Vienkārši kā birka), sovjetisko neiecietību un kristīgajām vērtībām citu reizi, bet par to, ka ideoloģisko apsvērumu piesaukšana “ir diezgan aizdomīga”, ir vērts, kā hrestomātiskajā filmā “Septiņpadsmit pavasara mirkļi” Millers teica Štirlicam, parunāt detalizētāk.
2000. gadā dzimušās Levrences interpretācijā iepriekšējos 30 gadus politiskās partijas Saeimā bloķējās un veidoja koalīcijas nevis uz politiski ideoloģiskā, bet gan “materiālā” fundamenta. Acīmredzot domāts - uz savtīgas ieinteresētības bāzes. It kā nebūtu bijušas dažādas “sarkanās līnijas” un citas ideoloģiskās nepieņemamības barjeras. Par ideoloģisko jautājumu neesamību koalīciju veidošanā Levrencei daudz varētu pavēstīt “Saskaņas” līderis Jānis Urbanovičs, kurš Saeimā ir jau kopš 1993. gada.
Savukārt pašreizējais “Progresīvo” lielākais draugs Krišjānis Kariņš varētu pastāstīt, kā pirms 20 gadiem, 2002. gadā, viņš toreizējā Levrences idejiskā dvīņubrāļa Eināra Repšes vadībā dibināja “Jauno laiku” un skandēja: “Tas jaunais laiks, kas šalkās trīs, tas nenāks, ja ļaudis to nevedīs.” Levrencei, protams, skaidrs, ka tas “jaunais laiks” nebija īstais. Īstais būs tagad, kad viss būšot citādi. Kā?
Lai atbildētu uz šo jautājumu, vispirms jānoskaidro - kas tad tagad šajos “īstajos” jaunajos laikos būs “Latvijas politikas galvenie virzītājspēki” - materiālie vai ideoloģiskie? Citiem vārdiem, kas svarīgāk - principi vai amati? Īsi un skaidri.
Ja šo jautājumu “Progresīvo” līderiem uzdotu pirms vēlēšanām, tad atbildes vietā, visticamāk, nāktos noklausīties pagaru, pašslavinošu lekciju par to, ka “mūsu partija patiesībā ir vienīgā, kurai svarīgākie ir ideoloģiskie uzstādījumi, nevis krēsli, amati, darījumi, iespaidu sfēras un tamlīdzīgi “vecās” politikas atribūti. Tieši tāpēc mēs - “Progresīvie” - esam nākuši politikā, lai šo agrāko laiku nelāgo praksi aizslaucītu tur, kur tai vieta - vēstures mēslainē.”
Ja tā, tad kā šie “augstie” ideāli savietojas ar tām pēcvēlēšanu aktivitātēm, kuras redzam tagad? Kāpēc šo “nemateriālo” iemeslu dēļ (lai tikai tiktu valdībā) partijas līderis Kaspars Briškens gandrīz vai neizlien no televīziju studijām, cenšoties pierādīt, ka viņa pārstāvētais spēks būtībā jau ir tāds pats kā visi pārējie. Nekādu nepārvaramu ideoloģisku domstarpību ar konservatīvajiem nemaz nav. Bet ja kādos jautājumos uzskati atšķiras, tad tos taču var arī neskatīt. Izlikties, ka to nav.
Klausoties Briškenu, tā arī nekļūst skaidrs - kādi tad ir “Latvijas politikas galvenie virzītājspēki” - materiālie vai ideoloģiskie? Principi vai amati? Kā tad tur būs: vai piedāvāsim dzimuma maiņas regulējumu, kas ļaus vieglāk mainīt dzimumu, vai tomēr “nemateriālo” amatu dēļ šo savu ideoloģisko stūrakmeni, atviegloto dzimumu maiņas piedāvājumu, tāpat kā daudz ko citu, nogrūdīsim tālu, tālu dziļākajā aizgaldā un iesim pa Levrences piesauktajos 30 gados iemīto taciņu? Izskatās “diezgan aizdomīgi”, vai ne, Selma?
