Nedēļu pēc vēlēšanām, kad norimušas pirmās emocijas un nosēdušās duļķes, var mierīgāk izvērtēt šo vēlēšanu rezultātus kopumā. Kādi ir secinājumi?
Jāsaka bez aplinkiem. Vēlēšanu rezultāti ir iepriecinoši. Ir uzvarējis veselais saprāts. Šī Saeima neapšaubāmi būs jēgpilnāka nekā iepriekšējā. Izņēmums ir mērenās un “saprātīgās” “Saskaņas” nomaiņa pret politiski absolūti neprognozējamo Rosļikova “Stabilitātei!”, taču rosļikovieši no varas svirām tiks turēti lielgabalšāviena attālumā, bez mazākajām cerībām tām pietuvoties kaut par milimetru. Atšķirībā no visādiem Kaimiņiem, Bordāniem, Pavļutiem & Co, kuriem iepriekšējos četrus gadus tika ļauts plosīties valsts pārvaldē kā ziloņiem trauku veikalā.
Kad šajā pēcvēlēšanu nedēļā klausies sarakstu līderus - Uldi Pīlēnu, Raivi Dzintaru, arī Armandu Krauzi un pat Aināru Šleseru - kāds radikāls kontrasts ar situāciju pirms četriem gadiem, kad ēteru pieklaigāja jau minētais Kaimiņš, Bordāns un Gobzems. Skaidrs, ka toreiz uz šo, teiksim, kā ir, psihopātu fona Kariņš izskatījās ne tikai galvas tiesu, bet pat vairākas galvas pārāks un likumsakarīgi, par spīti mazākajam mandātu skaitam, kļuva premjers.
Tagad situācija ir radikāli cita. Ja Latvijā veiktu pilsoņu aptauju - ko jūs labāk gribētu redzēt premjera amatā - Kariņu vai Pīlēnu, tad Pīlēna izredzes es vērtētu augstāk. Pēdējā retorika ir daudz nosvērtāka, pārliecinošāka un lielāku uzticību viesoša nekā Kariņa nervozā ķiķināšana, cenšoties pamatot nepamatojamo. Proti, nepieciešamību labēji centriskā koalīcijā iesaistīt galēji kreisos.
Kariņa ķiķināšana, smaidīšana nevietā liecina par nepārliecinātību un apjukumu. Patiesības labad jāsaka, ka Kariņš tāds ir bijis vienmēr. Ir tikai nomainījies fons - bordānus un gobzemus ir nomainījis Pīlēns un Dzintars, un uz pēdējo fona spilgtāk izceļas Kariņa nervozums un patiesas pārliecības trūkums.
Atsevišķu sociālo grupu vēlme pārinterpretēt vēlēšanu rezultātus un koalīcijā par katru cenu iedabūt galēji kreisos jau robežojas ar izmisumu. Katru dienu tā dēvētajos “sabiedriskajos medijos”, kas pēdējos gados diemžēl pārvērtušies par neslēptu kreisi liberālo (agrākajā politžargonā - sorosistu) perēkli, tiek aicināti “Progresīvo” līderi. Viņiem ne tikai tiek dotas visplašākās iespējas izteikties, bet šo mediju darbinieki viņiem atklāti piebalso, izsakot tiešu atbalstu.
Ar pāļu dzinēja neatlaidību tiek atkārtoti jautājumi konservatīvajiem - jā, bet nu kādas ir tās jūsu ideoloģiskās atšķirības no “Progresīvajiem”? Konkrēti. Tiek mēģināts iestāstīt, ka nekādu atšķirību taču nav. Visi vienādi. Lai arī Pīlēns, Dzintars, Smiltēns un citi nenogurstoši uzskaita šīs atšķirības, jautājuma uzdevēji tās izliekas nedzirdam un atkārto no jauna un jauna: bet nu kur tad ir tās atšķirības? Kā tad četrus gadus NA varēja būt kopā ar liberālo “Attīstībai/Par!” un nekas, bet tagad ar “Progresīvajiem” vairs ne? Kā tad tā?
Tādā garā un pa riņķi. Tieši tāpēc, ka iepriekšējās, 13. Saeimas sastāvs bija tik nejēdzīgs, visiem nācās sadzīvot tādā pašā nejēdzīgā koalīcijā. Tagad vēlētāji ir divas no agrākās koalīcijas partijām aizslaucījuši vēstures mēslainē un par spīti karam un patriotisma uzplūdam arī NA parādījuši brīdinājuma kartīti. Šādu raibu bezideju koalīciju, kur katrs savā lēņu muižā dara ko un kā grib, vēlētājs vairs negrib redzēt. Tas ir galvenais secinājums, kurš rodas, izvērtējot 1. oktobra vēlēšanu rezultātus.
Pamatvilcienos arī skaidrs, kāpēc šo acīmredzamo patiesību negrib redzēt sabiedriskie mediji un kreisi liberālās (sorosiskās) aprindas. Viņi vienkārši negrib un nespēj pieņemt zaudējumu. Viņiem grūti atzīt, ka gadiem ilgā nācijas zombēšana izrādījusies maz rezultatīva. Nācija nepārprotami noraidījusi šos sociālās inženierijas eksperimentus, kurus sabiedrībai ilgstoši centās uztiept paralēlā realitātē eksistējošo kreiso “ekspertu” kopiena.
Kad tagad šai publikai rāda bildes, kur mūsu kreisie nofotografējušies ar Marksa grāmatām rokās vai Ugo Čavesa ģīmetnēm uz krekliņa, tad viņi muļķīgi smaida un tēlotā izbrīnā saka - nu un kas? Tie taču tikai tādi jaunu cilvēku joki, ākstības.
Labi, lai tā būtu. Jaunībā vējš galvā ir pat normāli, bet... Tad, kad šie cilvēki būs nobrieduši un vairs “neākstīsies” ar marksiem, čavesiem, če gevarām un citiem masu slepkavību ideologiem, tad arī ar viņiem varēs runāt. Tagad, pēc vēlēšanām, “Progresīvo” līderi pēkšņi kļuvuši baigi nacionāli un pat savā ziņā konservatīvi. Viss kreisais tvans pēkšņi izkliedējies. Acīmredzot tik ļoti gribas tikt varā, ka bezmaz gatavi savus ideālus nodot. Vārdos.
Nē, ticēt viņiem nedrīkst. Jāpiekrīt režisoram Alvim Hermanim, kurš skaidrā tekstā saka, ka nav Latvijai bīstamākas partijas ilgtermiņā kā “Progresīvie”. “Aiz brīnišķīgiem lozungiem slēpjas pilnīgi dekonstruktīvs vīruss, kurš manu acu priekšā 20 gadu laikā Rietumeiropu pārvērtis par to bezzobaino, impotento un degradēto teritoriju bez identitātes, kāda tā ir pašlaik...”, savā “Facebook” kontā raksta Hermanis, kurš zina, ko runā. Viņš, būdams iecienīts un pieprasīts režisors Rietumeiropā, visus šo kreisā “progresisma” uzplūdus un tā rezultātus varēja izbaudīt uz savas ādas.
Tas, ka Latvijā daudzas ietekmīgas struktūras atklāti cenšas šo destruktīvo vīrusu implementēt Latvijas sabiedriskajā vidē, liecina, ka briesmas ir nopietnas. Šis vīruss jau paguvis inficēt zināmu mūsu sabiedrības daļu. Lai infekcija neizplatītos, jāievieš stingri karantīnas noteikumi - “Progresīvos” pēc iespējas tālāk no varas un ietekmes. Tā ir latviešu nācijas nepārprotama griba, ko tā izteica 1. oktobrī, un visiem patiesajiem, nevis viltus demokrātiskajiem spēkiem ir jāapvieno spēki šīs sērgas apturēšanai.
