Lai arī Latvija skaidri deklarē savu piederību demokrātisko valstu blokam, laiku pa laikam izskan šaubas par demokrātisko principu sakņojuma dziļumu mūsu sabiedriskajā apziņā. Rodas jautājums par to, cik patiess un visaptverošs ir Latvijas sabiedrības atbalsts demokrātiskajām vērtībām.
Katrs pats var veikt domu eksperimentu un atbildēt uz jautājumu - cik ilgi Latvijā saglabātos demokrātiska iekārta, ja Latvija būtu vientuļa sala okeānā? Tas ir, ja tā būtu absolūti brīva no ārējiem faktoriem un būtu atkarīga tikai no savu iedzīvotāju uzskatiem un pārliecības. Un, protams, tiem, kuri jau ir pie varas un kuru rokās ietekmes sviras. Tajā skaitā spēka sviras.
Diemžēl arī paši politiķi, tajā skaitā visaugstākajā līmenī, laiku pa laikam pauž atziņas, kuras rada šaubas par to, vai tikai pie mums demokrātijas vietā nevalda savdabīgs kargo kults, kurā tiek mehāniski izpildītas noteiktas demokrātisko pārvaldi atdarinošas darbības (rituāli), bet bez iekšējas sapratnes, kāpēc tā vajag un kāda ir katras procedūras jēga.
Par valsts prezidenta Egila Levita dīvaino izteikumu, kurā viņš trešdaļu ievēlēto Saeimas deputātu tikai pēc sev vien zināmiem kritērijiem nodēvēja par nedemokrātisko spēku pārstāvjiem, jau runāts. Taču šī viņa pēcvēlēšanu frāze nav vienīgā, kura liek apšaubīt jurista (!?) Levita izpratni par demokrātijas būtību. Izvērtēsim caur demokrātija prizmu viņa ieteikumu valdības stabilitātes vārdā veidot plašāku koalīciju.
Ar ko atšķiras vēlēšanas pēc partiju sarakstiem no personu individuālām vēlēšanām, kur katrs pārstāv tikai pats sevi? Ar to, ka balsots tiek par noteikta politiskā spēka - partijas (sabiedrības daļas) - programmu un ideoloģisko platformu, nevis indivīdiem, kuri parlamentā un valdībā rīkosies pēc savas individuālās pārliecības. Tieši tāpēc tiek veidotas koalīcijas no ideoloģiski tuviem politiskiem spēkiem, lai tiktu realizēts noteikts politiskais un ideoloģiskais valsts attīstības kurss.
Latvijā vēlēšanas notiek pēc partiju sarakstiem. Jā, pasaules praksē gadās dažādas, pat ļoti dīvainas koalīcijas. Dažkārt šīs koalīcijas ir īpaši plašas un veido tā dēvētās varavīksnes valdības. Bet tas notiek tikai tad, kad izveidot viena politiskā spektra koalīciju dažādu iemeslu dēļ ir apgrūtinoši vai pat neiespējami.
Paskatīsimies uz 1. oktobrī notikušajām 14. Saeimas vēlēšanām no strikti demokrātiskām pozīcijām. Šajās vēlēšanās pārliecinoši uzvarēja labējās partijas. Tikai vienu partiju var uzskatīt par kreisi orientētu - “Progresīvos” - un vienu kā daļēji kreisu (kā vienas minoritātes tiesības aizstāvošu) “Stabilitātei!”. Visas pārējās ir izteikti labēji konservatīvas vai centriskas (“Vienotība”).
Tas nozīmē, ka Latvijas vēlētājs tiešās, demokrātiskās vēlēšanās ir skaidri pateicis, kādu vēlas valsts attīstības kursu. Šo vēlēšanu demokrātiskumu neviens, īpaši jau politiski kreisi orientētais spārns, kuram bija daudzas mediju preferences (tā saukto sabiedrisko mediju neslēpts atbalsts), neapšauba. Viss bija tā, kā demokrātijās pienākas. Vēlētāji savu izvēli izdarīja, un šī izvēle bija nepārprotama. Lai kā uz to skatītos un no kura gala uz to skatītos. Izvēle bija: la-bē-ja. Punkts. Uz kāda pamata koalīcijai vēl kabināt klāt šo kreiso piedēkli - “Progresīvos”?
14. Saeimas sastāvs ideoloģiski tuvu - labēji centrisku - koalīciju ļauj izveidot pavisam viegli. Pat neņemot koalīcijā ZZS. Pilnīgi pietiek ar trijām partijām. Teikt, ka 54 balsis pret 46 opozīcijas balsīm ir trausls un minimāls pārsvars, ir vienkārši nekaunīgi meli. 54% balsu pasaules praksē skaitās pat visai liels un pārliecinošs pārsvars. Daudzviet, tajā skaitā ASV, pozīcijas un opozīcijas spēku līdzsvars parlamentā ir daudz trauslāks.
Arī runas par nepieciešamo vairākumu Nacionālajā drošības komisijā, kurā tiek deleģēti pārstāvji no visām partijām, ir tīri aiz matiem pievilkts arguments. Tā absurdumu labi ilustrē vienkāršs domu eksperiments: ja absolūto vairākumu virs 50% balsu iegūtu viena partija, bet virkne partiju katra iegūtu pa dažām vietām, tad ko? Tad obligāti jāveido koalīcija, lai tajā būtu vairāk partiju nekā opozīcijā? Absurds.
Atsevišķu pieredzējušu politiķu atļaušanās skaļi paust šādas acīmredzamas muļķības tikai apliecina raksta sākumā minēto versiju par demokrātijas kargo kulta popularitāti Latvijas politiskajā šķirā. “Demokrātisks” ir viss, kas atbilst mūsu interesēm, bet “nedemokrātisks” ir viss tas, kas mūsu interesēm neatbilst. Ja tas nav kargo kults, tad kas gan?
“Vienotības” līderu vēlmi pēc plašākas koalīcijas var vēl izskaidrot, jo tas dotu premjeram un viņa partijai lielāku ietekmi. “Progresīvie” šādā konstelācijā būtu stipri atkarīgi no “Vienotības”, un no balsu daudzuma aspekta šo partiju varētu pat uztvert kā “Vienotības” satelītu. Taču kāpēc par šādu koalīciju iestājas valsts prezidents?
Ja kaut kas Latvijas Satversmē būtu jāmaina, tad tā ir sadaļa par Valsts prezidentu. Par prezidenta funkcijām, atbildību, vietu Latvijas politiskajā sistēmā un ievēlēšanas kārtību var ne tikai atsevišķu rakstu uzrakstīt, bet ne vienu vien juristu zinātnisko konferenci sarīkot. Tāpēc par to labāk neizteikšos, tomēr līdzšinējā politiskā prakse ir izgaismojusi vienu lietu, kuru nevar nepieminēt.
Būtisku, diemžēl negatīvu ietekmi uz Latvijas prezidentu atlasi un uzvedību nosaka šīs amatpersonas ievēlēšanas kārtība. Proti, prezidenta ievēlēšana ir pilnībā atkarīga no ārkārtīgi šaura elektorāta - 100 deputātiem. Tas determinē prezidenta kandidātu negatīvo atlasi. Tiek virzīti nepastāvīgi, viegli bīdāmi un pakļāvīgi cilvēki, kuri, kļuvuši par prezidentu, “netraucēs” “īstajiem cilvēkiem” lietas kārtot.
Nevajag sevi mānīt un ar “īstajiem cilvēkiem” saprast dažus kanonizētos “oligarhus” - 3A. Visās partijās, valstīs un sabiedrībās; visdemokrātiskākajās un caurspīdīgākajās sistēmās vienmēr uzrodas savi “īstie cilvēki”, kuri uzskata, ka viņiem ne tikai vairāk par citiem pienākas, bet kuriem arī vairāk nekā citiem (tiem plebejiem) ir tiesības lemt un lietas kārtot. Līdz ar to tā ir sistēmiska parādība, nevis kāda atsevišķa deviācija, kuru viegli novērst, atstumjot no ietekmes svirām konkrētus cilvēkus.
Esošā kārtība liek valsts prezidentam darīt visu, lai savā pusē dabūtu pēc iespējas lielāku deputātu skaitu. Tajā skaitā nerunāt viņiem pretī, tā vietā demonstrējot gatavību viņiem izdabāt. Uz šiem argumentiem parasti ir viena, it kā negāžama iebilde - bet kā tad Vaira Vīķe-Freiberga?
Ar viņu politiķi, pirmām kārtām tolaik ietekmes zenītā esošais Andris Šķēle, pamatīgi apdedzinājās. Viņi viņu vienkārši nenovērtēja. Domāja, ka ievēlē naivu muļķīti puķainā blūzītē, bet dabūja stingru, patstāvīgi domājošu un lemjošu sievieti, kura beigu beigās ar 2007. gada janvāra steidzamības kārtā bīdīto Drošības likumu grozījumu atsviešanu atpakaļ arī sagrāva Tautas partijas dominanci tā brīža politiskajā šķirā. Tādu kļūdu tā vairs nedomā pieļaut, un, saglabājoties esošajai prezidenta ievēlēšanas kārtībai, patstāvīgai, nepakļāvīgai personībai vairs nav iespējas tikt ievēlētai.
Bet nepastāvīgs, viegli ietekmējams, vēlams pagļēvs valsts prezidents/dekorācija ir labākais apliecinājums demokrātiskā kargo kulta eksistencei Latvijas politiskajā sistēmā. Levita antidemokrātiskie izteikumi to tikai papildus apstiprina.
