Kreisi liberāli (sorosiski) tendētajam politiskās šķiras spārnam 14. Saeimas rezultāti ir izrādījušies katastrofālāki, nekā pirmajā brīdī varēja domāt. Tāpēc arī šī spītīgā nevēlēšanās veidot labēji centrisku valdību no trijiem politiskajiem spēkiem.
Tagad, kad kopš vēlēšanām pagājušas jau gandrīz trīs nedēļas, vēlreiz ar bezkaislīgu skatienu izvērtēsim šo vēlēšanu rezultātus. Šo jauno izvērtējumu rosinājis kreisi orientētās partijas “Progresīvie” demaršs - publiski izteiktā neapmierinātība ar tās frakcijai ierādīto vietu Saeimas sēžu zālē. Tai ierādīta vieta starp divām labējām frakcijām - Šlesera “Latvija pirmajā vietā!” (LPV) un Rosļikova “Stabilitātei!”. Paši “Progresīvie” neiebilst pret vietu kreisajā flangā, taču gribētu sēdēt blakus ideoloģiski sev tuvākajam spēkam - “Jaunajai Vienotībai” (JV).
Šis it kā bērnišķīgais, bet faktiski pamatotais izlēciens skaidri parāda, kāds patiesībā ir spēku izvietojums politiskajā spektrā. Tas arī lieliski izskaidro JV stūrgalvīgos centienus labēji centriskā vadībā iedabūt acīmredzamo svešķermeni - “Progresīvos”. Vienkārši kreisie liberāļi šajās vēlēšanās ir cietuši ārkārtīgi smagu sakāvi, un šī sakāve kaut kā jāamortizē.
Uz brīdi iedomāsimies, ka nekādas sarkanās līnijas nepastāv un mēs neko nezinām par politisko darboņu savstarpējām attiecībām Latvijas politiskā teātra trupā. Esam novērotāji no malas, kuri vērtē procesus tikai pēc partiju ideoloģiskajām krāsām. Ko mēs redzam?
Mēs redzam, ka Saeimā ir iekļuvusi viena izteikti kreisa partija - “Progresīvie” (10 vietas) un viena centriska partija ar kreisi liberālu ievirzi - JV (26 vietas). Abām kopā - 36. Teorētiski, abstrahējoties no Latvijas politiskās realitātes, Kariņam ar Briškenu un Simanovsku būtu jāsēž dziļā opozīcijā. Tikai pateicoties “krievu” un “Lemberga” faktoriem, tīri labējas koalīcijas izveide nav iespējama.
Ja atgriežamies Latvijas realitātē, tad obligāti jāpiemin “dziļās valsts” (birokrātiskajā pareizrunā komunicējošais valsts pārvaldes aparāts) un “garīdzniecības kārtas” (tā dēvēto viedokļu līderu, žurnālistu, intelektuāļu) faktors. “Dziļā valsts” un “garīdzniecības kārta” (nejaukt pēdējos ar tradicionālo reliģiju darbiniekiem) kopā veido politisko šķiru, kuras viedokli/verdiktu politiķiem grūti ignorēt.
Tāpat viņiem jāievēro noteiktas it kā neredzamas, bet visiem labi zināmas robežas, kuras nedrīkst pārkāpt, un regulāri jāatkārto dažādas savu lojalitāti politiskajai šķirai apliecinošas mantras. Līdz ar to politiķi nav pilnīgi brīvi savos uzskatos un pārliecībās. Īpaši to publiskās izpausmēs. Šo iemeslu dēļ viņiem nemitīgi jācenšas izlīst sausiem caur ūdens strūkliņām. Tas viss jāliek aiz auss, ja gribam labāk saprast, kas notika 1. oktobrī; kas izraisīja šo nosacīto kontrrevolūciju, un kas notiek tagad.
Pēdējos gados būtiski pieauga pretrunas starp Rīgas politisko šķiru un tās reģionālo pārstāvniecību. 13. Saeima un it īpaši Kariņa valdība bija ārkārtīgi rīdzinieciska. Tā pārsvarā balstījās uz Rīgas politisko šķiru, kurā toni noteica augstās ārzemju skolās mācījušies un angļu valodu labi pārvaldoši “kadri”. Pat tie reģionālie līderi, kuri konjunktūras apsvērumu dēļ pieslējās “Attīstībai/Par!”, bija spiesti dziedāt Rīgas dziesmu. Tēlaini - nevis “Augstu laim’ un prieku, no sirds vēlējam...”, bet gan “Hepī bēzdej tu jū...” (tieši šādā transkripcijā). Garīdzniecības kārtā caur tā dēvētajiem sabiedriskajiem medijiem nostiprinājās kreisi liberālais (sorosiskais) spārns, kurš translēja sabiedrības lielākajai daļai grūti pieņemamu ideoloģiju.
Daba necieš tukšumu. Sabiedrībā radās politiskais pieprasījums pēc tautai tuvākas politikas, un tas arī tika apmierināts. “Apvienotais saraksts” (AS), ZZS, LPV, S!, arī NA piedāvāja alternatīvu politiku. Šīs politikas kopējais lozungs bija viens - ja jums ir apnicis, ka jums nemitīgi atgādina, cik tumsonīgi un atpalikuši jūs esat, tad balsojiet par mums. Šis vārdos neartikulētais sauklis iedarbojās, un šī nosacīti piezemētā politika 1. oktobrī pārliecinoši uzvarēja.
Ņemot vērā iepriekšminēto, vēlēšanu rezultāti ir paradoksāli. It kā milzu uzvarētāja ir JV, kura palielinājusi iegūto mandātu skaitu vairāk nekā trīskārt - no 8 uz 26, bet tās proponētā kreisi liberālā ideoloģija ir nepārprotami zaudējusi. Ja nebūtu jau pieminēto “krievu” un “Lemberga” faktoru, tad JV ar visām 26 balsīm sēdētu opozīcijā, tāpat kā visus šos gadus “Saskaņa”, neatkarīgi no mandātu skaita.
AS skaidri un neslēpjoties aicina pārskatīt gan administratīvi teritoriālo, gan ostu reformu. Tās ir ļoti nopietnas, izteikti revizionistiskas pretenzijas. Nav šaubu, ka viņiem ir arī daudz citu prasību, jo šajā apvienībā pulcējušies daudzi pieredzējuši buki, kuri zina, ko grib, un, galvenais, zina, kā panākt to, ko grib. Līdz šim viņi bijuši atstatus no lielā dzīru galda, bet viņi ir pamatīgi izsalkuši un nevar vien sagaidīt, kad varēs ķerties pie karotēm un bļodām. Šī nepacietība gan beigu beigās var ar AS izspēlēt ļaunu joku, jo labi paēdušais Kariņš nekur nesteidzas. Jo ilgāk izsalkušie mīņāsies valdības priekštelpā, jo pielaidīgāki kļūs.
Līdz ar to kāds ir JV un Kariņa pašreizējais uzdevums? Bez JV valdību izveidot, vismaz pagaidām, nevar. Tad nu jācenšas noturēt agrākos iekarojumus, kas “dziļajai valstij” + “garīdzniecības kārtai” (Rīgas politiskajai šķirai) līdz šim ļāva komfortabli dzīvot. Praksē tas nozīmē neitralizēt saknē jebkādus revizionisma iedīgļus. Šim nolūkam derētu papildināt koalīciju ar (kā Kariņš un JV domā) satelītpartiju - “Progresīvie”.
Kariņam un JV jau ir pieredze ar līdzīgu revizionisma neitralizāciju. Pirms iepriekšējām, 13. Saeimas vēlēšanām KPV LV plaši vicināja OIK atcelšanas karogu. Taču, veidojot Kariņa valdību, tika panākta vienošanās, ka šo jautājumu nerisinās ķirurģiski. To “risinās” ar apvārdošanas metodi. Tiks skaitīti sabiedrību iemidzinoši buramvārdi, cerot, ka gan jau problēma aizmirsīsies un pati uzsūksies. Kā arī notika.
Nav šaubu, ka Kariņš šo metodi atkal vēlēsies atkārtot precīzi viens pret vienu. Tajā skaitā VARAM un satiksmes ministram būs jābūt tādam, kas nekādas reformu nepilnības labot netaisīsies. Par šo tēmu pakulstīt mēli, kaut kādus kosmētiskus labojumus - jā, bet ne būtisku reformu pārskatīšanu. Ņemot vērā, ka šo reformu pārskatīšana ļoti labi iekļaujas sabiedrisko mediju svētdienas sprediķos par “atsevišķu oligarhu interesēm”, tad, visticamāk, AS būs sava apetīte jāierobežo. Jāsamierinās ar to, ka tuvākajos četros gados nenotiks valstspilsētu apvienošana ar lauku teritorijām, bet Liepājas ostai paliks tāds pats statuss kā tagad. Bet ne vairāk.
Jebkurā gadījumā valdības veidošanas process nebūs viegls, kaut sākumā likās gluži otrādi. Tas varētu arī stipri ievilkties, taču Kariņam un aiz viņa stāvošajai politiskajai šķirai, velkot gumiju, ne mirkli nevajadzētu aizmirst - ja atmetam informatīvajā fona troksnī skanošos svētdienas sprediķus, tad kreisajiem liberāļiem ir tikai 36 balsis Saeimā. Viņu politikas katastrofāls nogruvums var draudēt jebkurā brīdī.
