Šodien Krievijā diktatora, kara noziedznieka Vladimira Putina 70 gadu jubileja. Atšķirībā no Staļina 70 gadu jubilejas 1949. gadā un Brežņeva 70 gadu jubilejas 1976. gadā, kuras tika atzīmētas ar valstisku vērienu un ārzemju draugu (citu sociālistisko valstu līderu) klātbūtni, Putina jubileja tiek atzīmēta klusi un neuzkrītoši.
Klusā jubilejas atzīmēšana (citus gadus viņš parasti šajā laikā devās kaut kur Sibīrijas taigā) atbilst Putina čekista slēpšanās dabai. Tāpat kā savas meitas viņš publiski neatzīst un sauc par “tām sievietēm”, tā arī savas jubilejas viņš publiski neatzīmē. Turklāt nupat jau vieni “svētki” bija. Četri daļēji okupētie Ukrainas apgabali formāli tika pievienoti Krievijai, un Kremlī, Kongresu pilī, ar šo okupēto teritoriju vietvalžiem/gaulaiteriem Putins kopīgi kliedza: Ros-si-ja!
Jāatzīst, ka Putins savu septiņdesmitgadi atzīmē gluži citādā gaisotnē nekā Staļins vai Brežņevs, kuri savās jubilejās atradās varenības zenītā. Var jau teikt, ka arī Putins ir ar vislielāko varu apveltītais cilvēks pasaules vēsturē, jo dažādi valdnieki un tirāni ir bijuši arī agrāk, taču nevienam nav bijis tik milzīgi un tik iznīcinoši [kodol]ieroču krājumi, tomēr, kopš Putins iestrēdzis Ukrainas karā, viņa stāvokli nav par ko apbrīnot.
Šobrīd jau pat tie, kuri pret Putinu izturas ar zināmu pietāti, atzīst, ka karu viņš ir zaudējis. Neatkarīgi no tālākiem notikumiem. Diemžēl līdz savai galīgajai sakāvei Putins vēl daudz, daudz podu var nogāzt. Tajā skaitā ar savu kodolarsenālu. Līdz ar to šobrīd galvenais jautājums - vai Putins ceļā uz elli ķersies pie šī sava pēdējā līdzekļa un ieraus pasauli kodolkatastrofā?
Civilizētās pasaules liktenis lielā mērā ir atkarīgs no atbildes uz citu jautājumu: cik adekvāts vai racionāls ir Putins? Līdz pat šā gada februārim ekspertu kopienas pamatplūsmas viedoklis bija: Putins ir aukstasinīgs aprēķinātājs, kurš gan pārdroši blefo, bet lieliski apzinās, līdz kādai robežai drīkst iet. Tāpēc vairums ekspertu prognozēja, ka nekāda iebrukuma Ukrainā nebūs. Karaspēka koncentrācija pie Ukrainas robežām esot tikai blefs.
No savas puses piebildīšu, ka jau sen vairs neticu Putina racionālismam, tāpēc iebrukums Ukrainā mani nepārsteidza. No otras puses, pieļauju, ka Putins kādā brīdī, skaudri saskāries ar realitāti, varētu atkal nolaisties uz zemes un atgūt racionalitāti. Cits jautājums, vai tas ko līdzēs. Aiziets jau ir pārāk tālu.
Vēl jo vairāk tāpēc, ka visas pazīmes liecina, ka taisnība ir vienam no, manuprāt, izcilākajiem putinologiem Staņislavam Belkovskim, kurš uzskata, ka Putina vadītā Krievija ir nostājusies uz pašdestrukcijas ceļa. Ne vienmēr cilvēku rīcību nosaka, kā varētu domāt, uz labāku nākotni vērstas tieksmes. Uzmanīgi paskatoties apkārt, mēs katrs ieraudzītu cilvēkus, kuri gandrīz vai mērķtiecīgi kaut ko grauj - paši savu dzīvi, ģimeni, darbu, veselību, attiecības ar apkārtējiem. Ne jau apzināti. Viņiem vienkārši tā sanāk.
Belkovskis vērš uzmanību, ka līdz šim Putina karjeras strauja izaugsme sekojusi pēc katastrofāliem zaudējumiem. Cilvēkiem ir neapzināta tieksme atkārtot tieši tās darbības, kuras agrāk nesušas veiksmi. Līdz ar to Putina destrukcijas tieksmēm ir psiholoģiski racionāls izskaidrojums, jo pēc katra kraha sekojis vēl augstāks pacēlums.
Putins savulaik bija VDK ierindas darbinieks Drēzdenes filiālē Vācijas Demokrātiskajā Republikā, kad sagruva Berlīnes siena un Vācija apvienojās. Drīz vien izjuka arī PSRS, bet kādreizējā elitārā struktūra VDK tika degradēta un pazemota. Putina dzīves ideāli (vienalga, kādi tie bija) sabruka. Kā reiz atzina pats Putins, viņš it kā esot pat nodarbojies ar pasažieru izvadāšanu. Ar savu personisko, vēl Vācijā pirkto Volvo. Nav svarīgi, cik šis stāsts patiess. Svarīgi, ka Putinam dzīve bija jāsāk gandrīz pilnīgi no jauna.
Jaunā dzīve pēc PSRS sabrukuma Putinam deva nepieredzētas iespējas. Turklāt ne tik daudz kā Pēterburgas mēra Anatolija Sobčaka portfeļa nēsātājam, par ko tagad daudzi mēdz vīpsnāt, bet gan kā Ļeņingradas padomes ārējo ekonomisko sakaru komitejas vadītājam. Tie, kas atceras deviņdesmitos gadus, zina, kādas neiedomājamas iespējas pavērās, kad robežas atvērās un pa vaļā palaistajām slūžām milzīgā straumē ieplūda tirgus. No vienas puses milzīgas izejvielu plūsmas, no otras - plaša patēriņa preces, elektronika, automašīnas utt. Nauda polietilēna kulītēs, koferos un dzelzceļa vagonos. Tas bija gluži fantastisku iespēju laiks, un Putina materiālā labklājība šajos laikos uzlidoja kosmosā.
Taču labie laiki, kad Putins Sobčaka ēnā varēja bīdīt daudzmiljonu “lietas”, negaidīti aprāvās. Deviņdesmitajos Krievijā vēl darbojās kaut kāda demokrātija, un 1996. gadā Pēterburgas gubernatora vēlēšanās Sobčaks zaudēja. Līdz ar viņu silto vietu pilsētas mērijā zaudēja arī Putins. Visa viņa karjera it kā sabruka. Taču arī šoreiz formālais zaudējums pašam Putinam nesa tikai jaunas iespējas. 1998. gada vasarā viņš kļuva par Krievijas Federālā drošības dienesta vadītāju, 1999. gada augustā par premjerministru, tā paša gada 31. decembrī par prezidenta vietas izpildītāju un 2000. gada 26. martā par likumīgi ievēlētu prezidentu. Jau vēlēšanu pirmajā kārtā viņš ieguva 51,95% balsu.
Tieši tas, ka Putinam pēc katra karjeras kritiena izdevās atgriezties pakāpi augstākā līmenī, rada lielākās bažas, jo Putina pazinēju vidū valda vienprātība, ka viņš pats sevi uzskata par veiksminieku. Uz savu veiksmi viņš paļaujas, un tā viņam nav likusi vilties. Līdz ar to viņš īsti netic sliktām prognozēm un neizskata sev nelabvēlīgus attīstības scenārijus. Šī viņa ticība savai veiksmei izlauzās arī viņa slavenajā atbildē uz jautājumu - kas notiks, ja pasaule ies bojā kodolkarā? Putins paraustīja plecus un atbildēja: “Viņi nosprāgs, bet mēs nonāksim paradīzē.”
Angela Merkele jau 2014. gadā teica, ka Putins dzīvo “paralēlā realitātē”. Šie viņas vārdi jāuztver ar vislielāko nopietnību, turklāt burtiski, kas gan ne vienmēr tiek darīts, kad Putina rīcība tiek tulkota, izejot no “racionālās realitātes” skatījuma. Putina realitātē viss izskatās pavisam citādi.
Putina realitātē Rietumi ir vāji, gļēvi un viegli pērkami. Putina realitātē kodolkarā var uzvarēt, ja vien rīkojas pietiekami asi, nekaunīgi un pārgalvīgi. Putina realitātē Rietumi var domāt, ka tieši viņi ir civilizācijas zieds, bet krievus uzskatīt par barbariem, lai gan tieši mums - krieviem (huņņiem, kuri sagrāva Romu) - pieder nākotne, tāpat kā mūsu tālajiem priekštečiem pirms nepilniem diviem tūkstošiem gadu.
Lai arī Nobela miera prēmiju 2009. gadā iedeva Barakam Obamam, vēsturē ieiešu es - Vladimirs Putins. Kā mūsdienu Alarihs, kā Kārlis Lielais, Vladimirs Dižais, kurš ar dzelzs roku ved Krieviju un aiz tās visu cilvēci uz priekšu. Uz kurieni? Ja nesanāks uz vareno “krievu pasauli”, tad kaut vai uz... elli. Bet galvenais, manā - Putina - vadībā!
