Rīgā patvērumu atradusī telekompānijas “Doždj” (“TVRain”) redakcija nekādi nevar noslēpt savu aizkaitinājumu par to, ka Baltijas valstis nekādi nevēlas nodalīt “labos”, pret Putina režīmu noskaņotos krievus no “sliktajiem” prokremliskajiem un visus liek vienā maisā.
“Doždj” galvenā ziņu moderatore Jekaterina Kotrikadze ar apbrīnojamu regularitāti atgriežas pie sava jājamzirdziņa - kāpēc turat slēgtas durvis tiem, kuri ir pret Putinu? Viņi taču ir “labie”. Pret viņiem jābūt citai attieksmei, ne kā pret putinistiem. Kotrikadze cenšas atrast atbalstu šīm idejām starp Latvijas kreisi liberāli orientētiem politiķiem, kuru dzimtā valoda ir krievu valoda. Pagājušonedēļ viņa intervēja Andreju Judinu, tagad Mariju Golubevu.
Jāatzīst, ka abos gadījumos, tāpat kā pirms tam intervijā ar Rīgas mēru Mārtiņu Staķi, Kotrikadzei neizdevās pārliecināt savus ideoloģiski tuvos sarunas biedrus vienoties kopējā dziesmā. Gadījumā ar Staķi Kotrikadze nekādi nespēja noslēpt savu aizkaitinājumu par iedomātā domubiedra ideoloģisko “nodevību”, bet tagad viņa ir kļuvusi krietni tolerantāka un cenšas “noliekt” intervējamos, neizrādot tik uzkrītošu nepatiku. Tas gan nenozīmē, ka kaut kā būtu mainījusies viņas pozīcija.
Kotrikadzes pārmetumi Latvijas un Baltijas liberāļiem ir vienkārši - vai jūs paši nejūtat, cik stipri esat inficējušies ar rusofobiju, ksenofobiju, aizspriedumainu nacionālismu? Jūs taču vēršaties nevis pret putinistiem, bet gan pret cilvēku tautību un valstisko piederību. Tas taču ir tik nemoderni. Paskatieties, kāds gadsimts aiz loga. Cilvēks pirmām kārtām ir cilvēks, un kāda gan daļa, kas rakstīts viņa pasē vai kādā valodā viņš runā.
Teorētiski gan Judinam, gan Golubevai, gan Staķim vajadzētu Kotrikadzei piekrist. Un līdz šā gada 24. februārim vismaz Golubeva (kā viskreisāk noskaņotā starp šiem cilvēkiem) gan jau atrastu ar viņu kopīgu valodu. Taču tagad pat Golubeva nedod Kotrikadzei iespēju sevi pārliecināt par lielāku pretimnākšanu tiem, kuri bēg no mobilizācijas pašu mājās. Kāpēc?
Iemesls ir ārkārtīgi vienkāršs. Tas ir kreisi liberālās ideoloģijas sairums realitātes priekšā. Šo tendenci apstiprina nesenās vēlēšanas Zviedrijā un Itālijā, kur panākumus guva tie politiskie spēki, kuri atradās striktā opozīcijā kreisajiem.
Katram politiskajam spārnam ir savi plusi un mīnusi. Kreisajiem ir ļoti pievilcīga nākotnes vīzija, ar ko viņi daudzus uzmāna uz sava āķa. Tiek teikts, ka līdzšinējā pasaules vēsture ir bijusi tumsas, netaisnības, vardarbības, apspiestības un nevienlīdzības pārpilna. Tagad nāksim mēs un visu šo tumsas un apspiestības valstību noslaucīsim no zemes virsas. Mēs jaunu pasauli sev celsim, kur valdīs taisnība un darbs. Kur visi laimīgi un saticīgi dzīvos, kur vilks un aita no vienas peļķes dzers.
Šī paradīze zemes virsū iestāsies, kad tiks izskausti arhaiskie aizspriedumi - visas šīs fobijas: ksenofobija, islamofobija, rusofobija, kad beigsies cilvēku šķirošana pēc viņu nacionālās piederības, ikdienā lietotās valodas, ādas krāsas, reliģiskās vai seksuālās orientācijas. Kad pirmajā vietā būs cilvēks, nevis viņa “mākslīgi sakonstruētās” identitātes. Kad cilvēks no visām šīm pagātnes paliekām būs atbrīvots, tad arī jaunais, mūžīgā miera un laimības laikmets iestāsies.
Šī jaukā vīzija nenoliedzami ir ļoti pievilcīga, taču tai ir viens būtisks trūkums. Tā ir ļoti pievilcīga uz papīra un dažu “intelektuāļu” prātuļojumos, bet tā sabirst sīkās drumstalās, saskaroties ar skarbo realitāti. Jau pieminēju vēlēšanu rezultātus Zviedrijā un Itālijā. Zviedrija allaž bijusi šīs mūžīgā miera un laimības valstības celtniecības pirmrindniece. Vēl pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados, kad Gorbačovs centās uzbūvēt sociālismu ar cilvēcīgu seju, kā piemērs tika minēta Zviedrija, kur šāds “sociālisms” jau esot uzcelts. Ar to saprotot maksimāli sociāli taisnīgu valstisko sistēmu.
Laika dzirnas maļ lēni, bet neapturami. Zviedrijas modelis arvien retāk tiek likts priekšā kā atdarināšanas cienīgs paraugs. Jā, tas joprojām ir saglabājis zināmu pievilcību, taču tagad tas vairs nav neapstrīdams ideāls. Imigrantu ielu bandas, savstarpējas apšaudes, izvarošanas gadījumu eksponenciāls pieaugums, kriminālu rajonu, geto, kur iedzimtais zviedrs nesper kāju, parādīšanās lielākajās pilsētās ir lietas, kuras nevar neredzēt. Tā ir samaksa par pārlieku uzticēšanos kreisi liberālajiem ideologiem un viņu stāstiem. Tāpēc arvien lielāku popularitāti iegūst politiskie spēki (“Zviedrijas demokrāti”), kuri šīs kreiso pasakas noraida pašā saknē.
Itālija 2015. gadā piedzīvoja milzīgu migrantu pieplūdumu no Lībijas, Sīrijas un citām Āfrikas un Tuvo Austrumu zemēm. Tobrīd Eiropā, arī Itālijā valdīja līdzīga nostāja, kādu tagad sludina Kotrikadze. Jāpalīdz tiem, kuri bēg no kara, no dažādiem diktatoriskiem režīmiem, jādemonstrē cilvēcība, empātija un labā griba. Taču viena lieta ir teorija, bet pavisam cita - prakse. Šie migranti tomēr bija cilvēki ar citu sadzīves kultūras bāzi, kuru var jau pārgudri dēvēt par “mākslīgi sakonstruētu”, bet tāpēc tā nekļūst vienkāršam itālim tuvāka. Pret migrāciju stingri stāvošā “Itālijas brāļu” uzvara nupat notikušajās Itālijas parlamenta vēlēšanās ir pašsaprotama pilsoņu reakcija uz liekulīgajām, no reālās dzīves atrautajām kreiso fantāzijām.
Latvijas kreisi liberāli noskaņoto politisko spēku nostāšanās pret “labo” krievu teoriju ir balstīta politiskajā izdevīgumā, kuru atvieglo pašu “labo” krievu divdomīgā pozīcija. No vienas puses, Latvijā visas šīs teorijas par to, ka cilvēks pirmajā vietā un nav svarīgi, kāda ir viņa valstiskā piederība un valoda, kādā viņš runā, vienkārši nestrādā. Mēs jau okupācijas laikā piedzīvojām milzīgu migrantu invāziju un labi zinām, ko tas nozīmē praksē. Paldies, vairs nevajag.
No otras puses,
“labo” krievu milzīgā gatavība protestēt pret jebkādiem apgrūtinājumiem vai ierobežojumiem sev un vienlaikus ārkārtīgi vārgie pretkara protesti ļauj vainu par nelabvēlīgu attieksmi uzvelt viņiem pašiem. Kamēr Krievijas karaspēks dara briesmu darbus Ukrainā, tikmēr protesta balss skan kusli un klusi, bet tiklīdz tiek aizskartas pašu krievu intereses, tā atskan skaļi kliedzieni - mums, nabadziņiem, dara pāri!
Tieši šī divdomīgā pozīcija ļauj cilvēkiem, kuri uz pasauli raugās ar skaidru, dažādu kreiso teoriju neaizmiglotu skatienu, teikt - valstiskā piederība un valoda, kādā runājat, ir svarīgākais marķieris, jo impērisms, augstprātīga uzpūtība, iedomība un neiedragājams paštaisnums ārkārtīgi cieši korelē ar Krievijas pilsonību un krievu valodu kā dzimto. Un nav svarīgi, vai šī krieviskā identitāte ir “mākslīgi sakonstruēta” vai gluži dabiska. Tāda tā vienkārši ir, un mums, latviešiem, nav ne mazākās vēlēšanās šiem “uzpūteņiem” plaši vērt vaļā durvis un viņus uzņemt pie sevis.
Golubeva pat gribēdama nevar šo acīmredzamo patiesību izlikties neredzam. Tāpēc arī viņa nevar vienoties kopējā dziesmā ar citādi ideoloģiski tuvo Kotrikadzi.
