Vakar intervijā LTV “Rīta Panorāmā” premjers Krišjānis Kariņš strikti uzstāja, ka koalīcijā jāņem “Progresīvie”, bet ultimātu uzstādīšanā apvainoja citus: “No Nacionālās apvienības šobrīd drusku uz ultimatīvo virzienu velk, šis nav veids, kā var sadarboties.”
Potenciālais nākamās valdības vadītājs Krišjānis Kariņš šādi demonstrēja savu vēlmju un ieceru projekciju uz apkārtējiem mats matā, kā to apraksta psihoanalīzes tēvi. Savas paša ultimatīvās prasības potenciālajiem koalīcijas partneriem Kariņš attiecina nevis uz sevi, bet projicē uz Nacionālo apvienību.
Nacionālajai apvienībai jautājums par “Progresīvo” ņemšanu koalīcijā ir gandrīz vai eksistenciāls. Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc NA ieguva salīdzinoši maz balsu (kara apstākļos patriotiski noskaņotam politiskam spēkam ceturtā vieta noteikti nav panākums), bija šīs partijas ilgstošā laipošana, mūžīgā piekāpšanās un “krupju rīšana” iepriekšējā koalīcijā. Partija zaudēja asumu jeb, kā mēdz teikt - “draivu”.
Ja mēs ieskatītos dziļāk, tad ieraudzītu NA identitātes krīzes iedīgļus. Labi, ka vēl tikai iedīgļus. Bet trauksmes zvans jau noskanējis. Šeit obligāti jānorāda, ka šie identitātes zaudēšanas draudi attiecas ne tik daudz uz partijas programmu un retoriku, kas saglabājas pietiekami stingra, cik uz reālo darbību. Cilvēki novērtē darbus, nevis runas.
Ko dod neapmierinātības paušana par 40 miljonu eiro atdošanu kādai biedrībai, ja šie miljoni realitātē tāpat tiek atdoti? Ko dod neapmierinātības paušana par Satversmes tiesas 2020. gada 12. novembra spriedumu, ja nekādi reāli soļi jautājuma sakārtošanā netiek sperti? Ko dod regulāra kurnēšana par tā dēvēto “sabiedrisko mediju” politisko tendenciozitāti, ja šī kurnēšana izskatās kā palestīniešu līderu nikna dūru vicināšana pret debesīm un solījumi iedzīt Izraēlas armiju jūrā? Cilvēki gaida rīcību, rezultātu, nevis skaļus dusmu izvirdumus.
Nav šaubu, ka pieredzējušie “Vienotības” politiķi šo NA vājumu lieliski redz. Taču politika ir nežēlīga. Tur nav vietas sentimentam un liekai empātijai. Neviens NA situācijā iejusties netaisās un viņiem iet pretī ne tik. Pašiem, tikai pašiem politikā ir jāizcīna vieta zem saules.
“Vienotības” stratēģija ir skaidra. Mērķis - neitralizēt potenciālo “Pīlēna saraksta” (AS) un NA bloku. Šī mērķa sasniegšanas veids arī vienkāršs. Ja mēs esam trīs, tad divi vienmēr var bloķēties pret trešo, pat ja viņš ir lielāks un stiprāks. Tāpēc jāveido slēgtais klubs (koalīcija) no četriem kolektīvajiem biedriem, kur balsu vairākums ir mūsu nosacītajam blokam. Ceturtais šajā gadījumā ir “Progresīvo” saraksts ar daiļrunāšanas/tukšmuldēšanas čempionu Kasparu Briškenu priekšgalā.
Kā panākt, lai AS un NA piekrīt sev par sliktu koalīcijā uzņemt ceturtos? Turklāt vēl ar ideoloģiski gandrīz pilnīgi pretēju orientāciju? Jāpiespiež trijotnes vājākais posms - NA - piekāpties. Jāpaskaidro, kāpēc NA ir vājākais, jo, tā kā NA ir ideoloģiski tendēta partija, kamēr AS neviendabīgs jaunveidojums, kurā sanākuši dažādi pragmatiski domājoši cilvēki, varētu domāt, ka tieši AS būtu vieglāk “pielauzt”.
Taču ideoloģija ir viena lieta, bet praktiskā politika jau pavisam cita. Un te mēs atgriežamies pie NA līdzšinējās uzvedības un tās ieņemtās ceturtās vietas. To, ka NA ar zināmiem nosacījumiem ir gatavi rīt krupjus, visi zina jau no iepriekšējās koalīcijas laikiem. Par AS un tās līdera Ulda Pīlēna gatavību rīt krupjus nekas pagaidām nav dzirdēts. Līdz ar to nepieciešams atkārtoti radīt nosacījumus, ar kuriem NA, teiksim maigi, būtu gatavi piekāpties. Kādi tie ir?
Politikā vienmēr ir idejiskie un pragmatiskie. Tā kā tīra manta ir reti sastopama, pareizāk būtu teikt - vieni ir vairāk tendēti uz idejām, citi uz taustāmākām lietām. Kad lieta iegriežas par “nopietnām” lietām, bet koalīcijas sastāvs ir šāda nopietna lieta bez pēdiņām, tad ar idejiskajiem nav vērts runāt. Jārunā ar pragmatiskajiem. Tā teikt, ar partijas “saimnieciskā” bloka pārstāvjiem. Jāliek viņiem priekšā piedāvājums, no kura nevar atteikties.
Jāsola netraucēta “saimniekošana” savos pārraugāmajos laukos arī turpmākos četrus gadus. Pretējā gadījumā nav garantiju, ka visādi VID-i, KNAB-i un tamlīdzīgas kontroles iestādes pēkšņi nesāks bāzt savu garo degunu tur, kur līdz šim centās nebāzt. Skaidrs, ka tiešā tekstā tas netiek teikts, bet visi šajās koalīcijas veidošanas sarunās ir pieredzējuši cilvēki. Viņi visu saprot no pusvārda. Vai tiešām kāds domā, ka Gerhards Ašeradenu varētu nesaprast vai pārprast?
Ko šajā situācijā darīt NA? Ir divas iespējas.
Pirmā - pakļauties spiedienam, turpināt dusmīgi runāt, kratīt dūres pret debesīm, lamāt Putinu, krievus, sorosistus un citus latviešu tautas pāridarītājus un vienlaikus mierīgi “apsaimniekot” savus lauciņus, ievākt ražu un ar domu, ka visam sava cena, raudzīties, kā turpina kristies partijas reitingi. Cerot, ka gan jau arī uz 15. Saeimas vēlēšanām pēc četriem gadiem atradīsies vairāk nekā 5% patriotiski noskaņotu pilsoņu, kas par mums nobalsos.
Otrā - nodemonstrēt stāju un pateikt Kariņam & Co: Nē. Nekāda “Vienotības” šantāža cauri neies. Viss. Pietiek. “Progresīvo” ideoloģiskā pozīcija ir gandrīz pilnīgi pretēja mūsējai. Ar šo spēku mums nav pa ceļam. Vai nu mēs, vai viņi. Tā nav nekāda šantāža no mūsu puses. Tas ir absolūti loģisks, demokrātisks nosacījums, kurš izriet no mūsu partijas programmas.
Sākumā minētajā intervijā Kariņš sita sev pie krūtīm, sakot: “Es tomēr esmu pārliecināts demokrāts...” Būtu labi, ja Kariņš šo pagaidām tukšvārdīgo apgalvojumu piepildītu ar darbiem, respektējot Latvijas pilsoņu demokrātiskās vēlēšanās pausto gribu - labēji centrisku valsts attīstības kursu.
Ja Kariņš patiešām būtu demokrāts, tad nākamās valdības programmas, darāmo darbu saraksta sastādīšana jau būtu sākusies. Tā vietā Kariņš klāsta polittehnologu sacerētas leģendas par to, ka kāds negrib ņemt “Progresīvos” koalīcijā, jo nevēlas dalīties ar ministru krēsliem. Kā kaut ko tik prastu Kariņš spēj dabūt pār lūpām? Kauns skatīties.
Pieļauju, ka vēl grūtāk būtu skatīties, kā NA politiķi ar kaut kādiem sagudrotiem ieganstiem attaisnotu kārtējo “krupja rīšanu” un piekāptos “Vienotības” šantāžai. Tas būtu vēl trakāks spļāviens sejā saviem vēlētājiem nekā “Konservatīvo” reveransi kreisajiem liberāļiem iepriekšējās vēlēšanās. Ar ļoti līdzīgu iespējamo beigu rezultātu. Tā ka gribas teikt - nacionāļi, neesiet muļķi. Atcerieties Krišjāņa Feldmana seju pēcvēlēšanu naktī!
