Voldemārs Odišvili / Viedokļi

Nesen atcerējos kādu sen dzirdētu joku: "..хороша наша Рига, да только латышей многовато..." Spriežot pēc visa, izskatās, ka ne tikvien Rīga, bet arī visa Latvija tuvākajā laika kļūs "НАША".

Jā, jā - jūs neesiet pārskatījušies un es neesmu „pārrakstījies” – liekas, ka pasaulē ir parādījusies vēl viena Latvija, kuras robežas nesakrīt ar oficiālajām mūsu valsts robežām! Šo zemi sauc par Gērnsiju.

Bismarks reiz asprātīgi piezīmēja, ka tikai muļķi mācoties no savām kļūdām, bet mēs, latvieši, pat uz to spējīgi neesam - kā no vienas zvaigžņotu karogu savienības ārā, tā otrā iekšā! Nu, nav mums tie zvaigžņotie karogi laimīgi - sarkani tie, zili vai arī (nedod Dievs) zvaigžņoti strīpaini. Bet zvaigznes mums laimīgas ir tikai tās, kuras „Milda” tur savās izstieptajās rokas!

Šai pasaulē viss plūstot un mainoties, bet ir arī pretējs viedoklis – jaunais esot labi aizmirsts vecais – viss ejot spirālveidīgi pa riņķi, t.i., atkārtojoties...

Valentīna pārvācas uz Lielbritāniju 90 to gadu sakumā, laikā kad kļuva skaidrs ka turpmāk triksteru [2] Latvija inženieri nebūs vajadzīgi – ne tikai krievvalodīgi, bet VISPĀR nekādi! Kaut ari šeit ir sakta jauna dzīve, viņa regulāri brauc paciemoties uz dzimteni: Vecrīgā, Jūrmala, Siguldā, viens vārds – nostaļģija!

Daudz ir dzirdēts, ko Latvijā palikušie saka par aizbraucējiem, tādēļ, manuprāt, laiks izteikties arī mums. Tātad.. šoreiz par palicējiem!

Vārds "nostaļģija" tiek lietots daudzās nozīmēs, bet divas populārākās ir – saldi rūgtas ilgas pēc pagātnes notikumiem, cilvēkiem un.. ilgas pēc dzimtenes…

Sēžot Rīgas lidostā un gaidot reisu uz Londonu, atcerējos to tālo dienu, kad es pirmo reizi, atstādams ‘’banānu republiku’’, devos pretim nezināmajam šeit – Lielbritānijā.

Man patīk papļāpāt par pretrunīgām tēmām. Reiz sarunā, ar kādu britu, es izmetu frāzi: tai dienā, kad izdomāja ekonomiskos migrantus atcēla verdzību …. Viņš tā dīvāni pasmaidīja, un kļuva domīgs.

Viesojoties dzimtenē, dzirdēju, kādu šobrīd populāru anekdoti - pie Rīgas lidostas jāuzliek paziņojums, lai pēdējais aizbraucējs neaizmirst izslēgt valstī gaismu...

Februārī dažas dienas paciemojos Rīgā. Nav brīnums, ka tādās reizes pievēršu uzmanību lietam pie kuram jūs tur dzimtenē sen esat pieraduši. Kā vienmēr, rakstu par to, ko domāju balansējot starp nopietnību un jokiem. Ja kāds jūtas aizvainots - jau iepriekš atvainojos.

Veltīts manam vecamtēvam V.Losbergam - Latgales Artilērijas pulka leitnantam.

Pēc 2004.gada Eiropas Savienības paplašināšanās visas A8 valstis [1] iedzīvotāji (atkal) sāka dalīties divas daļās – nodevējos un patriotos. Šoreiz nodevēji bija tie, kuri devās dzīvot un strādāt uz Rietumiem, bet patrioti, protams, ir palicēji. Pēdējā laikā, ekonomiskajai situācijai pasliktinoties, par to ir sākusi rakstīt un runāt īpaši daudz.

Šā raksta sākumā es nedaudz skāru to «mazāk veiksmīgo» tautiešu tēmu, kuriem cerētās labklājības vietā nākas «bomžot» Londonas parkos, bet tādu nav nemaz tik daudz. Vairumam viss ir kārtībā, bet nav tā, ka problēmu vispār nebūtu...

Šais drūmajos laikos, kad ekonomika «iet uz leju» un visi to vien runā, kā par bankrotiem, inflāciju un štatu samazināšanām, nebūtu slikti izcelties uz vispārējā pesimistiskā fona, dodot cilvēkiem ko tādu, kas ļautu kaut uz brīdi aizmirst visas šīs nepatīkamās lietas!

Mana raksta (Nav viegli būt latvietim Londonā) pirmajā daļā ieminējos, ka rakstīju diplomdarbu par ‘visslidenāko’ tēmu mūsdienu Lielbritānijā - starprasu attiecībām. Šajā raksta apskatīšu vienu no tās aspektiem - White flight. Tā ir plaša un pretrunīga tēma, par kuru Lielbritānijā (ļoti nedroši) sāka runāt pavisam nesen. Tai laikā, kad es beidzu universitāti tā vēl bija ‘tabu’.

Kāds gudrinieks esot teicis, ka Anglija ir sala un katrs anglis ari esot ‘sala’ t.i. viņi esot individuālisti un bara instinkts viņiem ir svešs....

Nesen atkal paciemojos Latvijā. Katrs tāds brauciens uz dzimteni vienmēr ir piedzīvojums – esmu priecīgi satraukts atbraucot un skumstu aizbraucot. Parasti atgriežos dažādu pretrunīgu iespaidu pārņemts, dažus no tiem mēģināšu aprakstīt šajā rakstā....

Paldies visiem, kuri izlasīja mana raksta pirmo daļu, arī tiem, kuri to nesaprata un solījās man "nozilināt mūli" Raksts bija publicēts vairākās vietās un es saņēmu necerēti daudz atsauksmju.

Šis ir ievads rakstu sērijai, kas aptvers pēdējos 15 manas dzīves gadus, kuri nodzīvoti Londonā. Dažādu iemeslu dēļ arvien vairāk un vairāk latviešu dodas dzīvot uz Apvienoto Karalisti. Priecātos, ja manas pārdomas par šo valsti varētu izrādīties kādam no viņiem noderīgas. Tie, kas meklē noradījumus, kā šeit «kruķīties», būs vīlušies un var tālāk nelasīt — šis raksts nav jums, «tautieši»!