Šais drūmajos laikos, kad ekonomika «iet uz leju» un visi to vien runā, kā par bankrotiem, inflāciju un štatu samazināšanām, nebūtu slikti izcelties uz vispārējā pesimistiskā fona, dodot cilvēkiem ko tādu, kas ļautu kaut uz brīdi aizmirst visas šīs nepatīkamās lietas!
Pārskatot pēdējos rakstus, man kļuva nedaudz neērti – esmu aizrunājies gandrīz vai līdz moralizēšanai, bet ar to (kā visiem zināms) nodarbojas tikai veci perverti, kuri paši ne uz ko vairs nav spējīgi! Tādēļ, domāju, ir pienācis pats pēdējais laiks sākt «stūrēt» kādā jautrākā virzienā.
Kā jau rakstīju, es strādāju izklaides industrijā. Tas nebūt nenozīmē, ka būtu atvēris bordeli vai striptīza bāru – vienkārši strādāju firmā, kura nodarbojas ar sporta pasākumu, izstāžu, koncertu, etc. organizāciju šeit - UK. Šis darbs lieliski atbilda manai avantūrista dabai, jo vietas, situācijas un sejas pastāvīgi mainījās, es piedalījos dažādos interesantos pasākumos, «tusējos» starp slaveniem un bagātiem cilvēkiem, par velti ēdu un dzēru šampanieti (pa kluso), bet, ja pasākums ieilga pāri pusnaktij, mani ar taksometru nogādāja mājās. Jā, un, galvenais, par to visu man vēl arī maksāja..
Nē, tas nav tas, ko jūs domājat – es neesmu žigolo!? Mans amats saucās «host», t.i., man vajadzēja informēt apmeklētājus par visu notiekošo un vajadzības gadījumā vienkārši būt patīkamam sarunu biedram. Bet... darbs ar VIP nozīmē regulāri nonākt diezgan sarežģītās situācijās.
Tā kādā pasākumā, kurā bija uzaicināts Ozzi Osborns, mums stingri piekodināja nelietot vārdu «ser» (viņš sākšot «psihot») kā tas ir pieņemts, uzrunājot nepazīstamu vīrieti, bet saukt viņu vienkārši vārdā. Ja jums kādreiz izdodas viņu satikt un vēlaties kļūt viņa autogrāfa laimīgie īpašnieki, sakiet vienkārši: give me your f*****g authograph, Ozzi, jo tā ir viņa ausij «tīkama» valoda...
Vēlāk man nācās šo tipu novērot ne reizi vien. Es esmu pilnīgi pārliecināts, ka viņš lieliski «filtrē», ko dara, jo ālējas tikai tad, kad jūt, ka tiek novērots, t.i., dara savu darbu - dod cilvēkiem to, ko no viņa sagaida! Ja kādu dienu Ozzi kļūs normāls, kam viņš tāds būs vajadzīgs?
Juvenāls kādreiz teica, ka tautai vajagot maizi un izrādes. Jebkurai daudz maz ievērojamai zvaigznei ir Public Relations Team, kas plāno visu, ko viņu «zvaigzne» darīs un runās, tā, lai tam būtu profitabls efekts. Piem., ja masu medijos parādās informācija, ka Ozzi (trakuma lēkmē) ir nošāvis 17 kaķus un pēc tam nokodis galvu balodim vai Alise Kūpers lauž vistām kājas (lai seksuāli uzbudinātos), tas nozīme to, ka tiek rīkota kārtējā «promošan» kampaņa...
Starp citu, atšķirība starp ģēniju un ārprātīgo esot tāda, ka pirmajam ir vairāk naudas. «Trakais» Ozzi ir «vērts» kādus £100 + miljonus, tātad, viņa komanda savu lietu «pieprot»...
Gadās tiešām grūti atrisināmas un neveiklas situācijas! Piem., kāds musulmanis, izmisīgi meklēdams tualeti, kur nebūtu jāsēž uz poda ar seju pret dienvidiem (tai virzienā ir Meka), gandrīz nokļuva ļoti neapskaužamā situācijā – skaidrāk neizteikšos, jo jūs mani sapratāt...
Vairākas reizes esmu bijis Bekingemas pils dārza ballēs, pēdējo reizi, kad Londonā notika tās spridzināšanas. Iedomājieties, gaisā «karājas» policijas helikopteri, no visām pusēm skan sirēnas, bet... «tusiņš» turpinās it kā nekas nebūtu noticis. Fonā skanot klasiskai mūzikai, izsmalcināti saģērbtie viesi, nesteidzīgi malkojot vīnu, izliekas bezrūpīgi tērzējam. Neviens nesaprata, ko visa tā jezga nozīmē, un starp mums klīda visneiespējamākās baumas par to, kas gan pašlaik varētu notikt pilsētā – sajūta bija pilnīgi sirreālistiska!
Britiem ir diezgan «savdabīga» izpratne par security. Tajā dienā, kad Anglijas karaliene apmeklēja Chelsea Flower Show (viens no ievērojamākajiem kultūras pasākumiem UK), pie ieejām cilvēkus pārbaudīja ar metāla detektoriem. Bet nelielus vārtiņus Čelsijas hospitāļa virzienā visi likās aizmirsuši. Tur būtu varējis ienākt pats Osama Bin Ladens ar «kalašņikovu» rokās, un neviens viņu pat nebūtu ievērojis!
Pāris reizes esmu bijis pavisam tuvu karalienei, bet ar viņas vīru – princi Filipu esmu ticies personiski - šaurā lokā. Tas bija Edinburgas mākslas skolā, kur viņš bija uzaicināts atklāt studentu darbu izstādi (Princis Filips ir Edinburgas hercogs). Pasākums tehnisku iemeslu dēļ aizkavējās un klātesošajiem (laika īsināšanai) tika servēta tēja. Princim bija sagādāts speciāls medus, ar kuru viņam nebija žēl padalīties.
Pagājušā gada rudenī Londonā ciemojās mana sieva Stella, parādīju viņai dažas ievērojamas vietas, kuras nav iekļautas tradicionālajos tūrisma maršrutos – bijušo «Bītlu» studiju, pabu Brikstonā, kurā bieži koncertēja Bobs Mārlejs, Soho nofotografējāmies pie mājas, kurā savas Londonas koncerta turnejas laikā uzturējās Mocarts.
Nejauši saskrējāmies ar manu paziņu Ļenu – Pēterburgā dzimušu itālieti, kura skaitījās «frīlance» māksliniece, bet to tik vien darīja, kā apmeklēja dažādas «tusovkas». Viņa pazina visas zvaigznes, un man vienmēr bijušas aizdomas, ka viņa «pietirgo zālīti», jo, kā gan citādāk būtu varējusi atļauties dzīvot Logan Place – ielā, kurā kādreiz dzīvoja nelaiķis Fredijs Merkurijs?!
Ļena dzīvo Earls Court rajonā, tādēļ viņas seksuālā orientācija ir skaidra. Tai brīdī viņa bija ceļā uz «Admirāli Dunkanu» – visslavenāko gejpabu Londonā. Pirms dažiem gadiem to uzspridzināja, tādēļ security pie ieejas tur ir ļoti stingra. Iekšā bija pustukšs, un Ļena pa taisno aizgāja pie galdiņa, kur garlaikojās viņas kaimiņš Džims – bijušais Freda bojfrends.
Teikšu godīgi – Fredis būtu varējis piemeklēt arī labāku! Ļena mums stāstīja, ka šis esot «pārmests» - lielā māja un visa nauda tikusi Freda jaunības draudzenei, bet Džims, kurš sēdēja pie «nabaga» hedoniķa nāves gultas līdz pašam galam, dabūjis «tikai» pusmiljonu un nelielu dzīvokli turpat kaimiņos. Naudas sen vairs neesot, un viņš pastāvīgi «sēžot uz astes» tiem, kuri vēlāk grib palielīties, ka ir «saskandinājuši» ar Freda bijušo «vīru». Mums tāda «slava» nebija vajadzīga, tādēļ, atstājuši «atraitni» vienatnē, aizgājām uz kādu jautrāku vietu, kādu Londonā var atrast ne mazums – it sevišķi tad, ja ir nauda!
Dažkārt, pastaigājoties pa Londonu mazpazīstamu cilvēku sabiedrībā un rādot viņiem vietas, kurās esmu bijis, un stāstot par lietām, kuras tur esmu pieredzējis, nereti tieku uztverts kā tāds sava veida Minhauzens.
Bet, ja es vēl piebilstu, ka (manu Eiropas ceļojumu laikā) esmu dzēris šņabi Bulgakova virtuvē, bijis Kārļa Marksa mājā un «relaksējies» pie kamīna Hitlera vasarnīcā, viņi parasti sāk tā daudznozīmīgi saskatīties...