Bismarks reiz asprātīgi piezīmēja, ka tikai muļķi mācoties no savām kļūdām, bet mēs, latvieši, pat uz to spējīgi neesam - kā no vienas zvaigžņotu karogu savienības ārā, tā otrā iekšā! Nu, nav mums tie zvaigžņotie karogi laimīgi - sarkani tie, zili vai arī (nedod Dievs) zvaigžņoti strīpaini. Bet zvaigznes mums laimīgas ir tikai tās, kuras „Milda” tur savās izstieptajās rokas!
Starp citu, par „Mildu”..
Labticīgie pieminekļa celtnieki to pagriezuši ar seju pret rietumiem, it kā no turienes atnākušie Melnā Bruņinieka pēcteči varētu mums atnest ko labāku, par to verdzību, kurā jau bijām kādus 700 gadus - ne velti pazušanas ainas dievnamos glezno uz rietumu, bet pestīšanas, pretējā pusē - uz austrumu sienām.
No austrumiem nāk reliģijas - tātad cerība! Varbūt, ka gaisma mums atspīdēs tā tuneļa galā, kurš iziet Zilupes virzienā?
Piemērs tālu nav jāmeklē! Ugunīgie somu zēni, atšķirībā no mums, 1939. gadā krieviem pigu kabatā vis nerādīja, bet, sparīgi dūres vicinādami, ne tikvien nosargāja savu valstisko neatkarību, bet arī izpelnījās visas pasaules cieņu un apbrīnu! Bet pēckara gados, ar tiem pašiem krieviem tirgodamies, iemanījās vēl uz zaļa zara tikt.
Bet mēs, kad vajadzēja karot - tirgojāmies, tagad, kad varētu štelles taisīt, rādām Krievu lācim zobus?![1]
Rezultāts?
Kā tikai visa mums nav: ražošanas - nav, lauksaimniecības - arī, tirdzniecības & zvejas kuģi sen “prihvatizēti”. Bet tranzīts uz Krieviju arvien biežāk iet caur neLatviju… Jā, kā tikai visa mums nav!!
Daudzi „biezākas” dzīves meklējumos izklīst pa visu pasauli. Mājās palicējiem, kuri negrib dižķibeles purvā „pa burbuli” noiet, jāizšķiras, kurā virzienā tad nu ķepuroties - tur, no kurienes solās ievest radioaktīvos atkritumus, vai tur, kur draudzīgi pukšķina «Белару́с» traktors?![2]
Tepat kaimiņos mums ir neatkarīga, pašpietiekama un krīzes neskarta valsts, Latvija arī varētu tāda būt!
Ja, vien..
Ja vien uz neatkarības adatas uzsēdinātais latviešu „Antiņš”, jaunatgūtās brīvības skurbulī, sēzdamies pie kāršu galda ar globālajiem „šūleriem” nebūtu aizrāvies. Skāde esot tik liela, ka visas mūsu „tautumeitas”, raudamās sarkano lukturu gaismā pat 24/7, to atstrādāt nespēšot..[3]
Traki!. Ko darīt? Vecā Derība māca, ka esot situācijas, kad jāmeklē draugus starp saviem nedraugiem..
Ja Kremli dabūtu sev par „krišu”, tad mūsu kreditorus: eirokomisārus, SVF un citus „sorosus” varēs pasūtīt. Šie daudz „cepties” neies, jo vēsturi ir mācījušies un zina, ka tiem jefiņiem, kuri Maskavas virzienā savas mazās, rozā dūrītes kratīt uzdrošinājušies, nereti nācies atvēsināt karstās galvas taipus Urāliem…
Kad vampīrs sakožot cilvēku, tad tas kļūstot par vampīru! Kāds ēzelis ir sakodis mūs - tautu, kuras ražotās preces zināja, un vēl tagad atceras, ne tikvien visa bijusi PSRS, bet arī aiz tās robežām. Tikuši vāļā no mūsu „suflieriem”, varētu parādīt pasaulei, ka pulveris mums vēl ir sauss, vai ne?!
Tad arī no Rīgas ielām pazudīs tas, caur pieri lūrošais, blēdīgais, mūžīgi neapmierinātais un agresīvais tips, kurš visiem, bet visvairāk pats sev, jau sen ir apnicis, un atgriezīsies, priecīgi dungojot „Dievs svēti Latviju” sen neredzētais, tuvu un tālu apskaustais, šarmantais, inteliģentais un labi ģērbtais rīdzinieks..
Bet „Mildu” gan grozīt nevajag, lai stāv, kā stāvējusi, atgādinot nākamajām paaudzēm par tiem gadiem, kad savu sarkanbaltsarkano „fāni hōh” [4] celt nespēdami, mēs, humpalās ģērbušies, lepni vilkām to pa zemi…
1. Tas, nekādā gadījuma, nav domāts, kā apvainojums Krievijas prezidentam Medvedjevam
2. Varbūt arī mums derēja savs „Lukašenko”, kurš stūrētu šo valsti tā, kā to reiz darīja „Ulmaņpapa”?
3. Liekas, ka bordeļi ir vienīgā Latvijas „ražotne”, kas vēl dod ienākumus?!
4. Horsta Veseļa dziesma, zināma arī kā „Die Fahne Hoch” (Pacelt karogus).