Pēc 2004.gada Eiropas Savienības paplašināšanās visas A8 valstis [1] iedzīvotāji (atkal) sāka dalīties divas daļās – nodevējos un patriotos. Šoreiz nodevēji bija tie, kuri devās dzīvot un strādāt uz Rietumiem, bet patrioti, protams, ir palicēji. Pēdējā laikā, ekonomiskajai situācijai pasliktinoties, par to ir sākusi rakstīt un runāt īpaši daudz.
Es parasti nekad nerakstu komentārus blogiem, jo man liekas (pēc toņa spriežot), ka vairums, kuri to dara, ir tie paši, kas cenšas tikt vaļā no savām frustrācijām, aprakstot publisko tualešu sienas. Bet tā nav, ka nebūtu ko teikt vai negribētos to darīt. Tādēļ nolēmu vienā rakstā apkopot tās dažas domas, kuras man ienāca prātā, lasot atsauksmes un diskusijas internetā.
Pirms sāku rakstīt šo rakstu, intereses pēc pavadīju pāris stundas internetā, pētot kādos kontekstos vārdi «patriots» un «nodevējs» parasti tiek lietoti.
Trešās pasaules un bijušajās Varšavas līguma valstīs par nodevējiem bieži saukā ekonomiskos migrantus, bet to nedara rietumeiropieši, par kuriem latvieši sevi nesen sāka uzskatīt!
Piem., ja jūs, atbraucis uz UK, sāktu saukāt tās britu medicīnas māsiņas, kuras aizbraukušas strādāt uz ASV vai Kanādu, par nodevējām, bet palikušās par patriotēm, briti nodomātu, ka jums nav visi mājās...
Ar vārdu patriots gan nekur nemētājas, lai tevi tā nosauktu, ir ar kaut ko jāizceļas - jāveic kas ievērības cienīgs. Tos, kuri sēž mājās televizora priekšā ar aliņiem, sauc citā vārdā. Būtu interesanti zināt, cik ilgi ir jābūt «uz korķa», lai pašam sāktu likties, ka esi patriots, bet tas, kurš devies darbā uz ārzemēm, lai pabarotu savu ģimeni, ir nodevējs?!
Nodzeršanās dzimtenē vēl nav patriotisms, un sēņu audzēšana Īrijā (nu) galīgi nav nodevība, lūk, tā!
Tautai vajagot maizi un izrādes, tādēļ grūtos laikos (kad valdībai, kas noiet greizi un ar maizi sāk kļūt pašvaki) tiek mēģināts sabiedrības apziņā veidot ienaidnieka tēlu, cerībā, ka tas darbosies kā zibensnovedējs, novirzot tautas dusmas citā virzienā. Šis paņēmiens ne reizi vien tika izmantots bijušajā PSRS!
Tagad Latvijā (lai kompensētu maizes trūkumu) īpašs uzsvars tiek likts uz izrādēm - pa TV rāda visādas muļķības – dziedošus pavārus, dejojošus futbolistus, kā arī pietenkojot par viņu draugaļām – kur šīs bijušas, ko «pa pjanku» atkal nostrādājušas, pēc kā viņu bērni vairāk izskatās utt.
Protams, ka visa šī kņada uz kādu brīdi ļaus aizmirst kurkstošo vēderu, bet... problēmas nerisinās tā kā pavasarī; kad Latvijas ekonomika būs «nogājusi pa burbuli», būs jāsāk puķu dobēs audzēt kartupeļus, jo kaut ko (taču) ir jāuzkož!
Tieksme lietot vārdus (nodevējs utt.) var būt kas līdzīgs ģimenes tradīciju turpināšanai! Papētiet savus radu rakstus, tautieši, varbūt, ka savos ģimenes albumos atradīsiet to patriotu fotogrāfijas, kuri 1940. – 1949.g. eskortēja latviešus uz GULAGU...
Bet, ja bez vārda nodevējs galīgi nevar iztikt, tad es to attiecinātu uz tiem, kuri valstī ir radījuši tik bezcerīgu situāciju, ka daļai iedzīvotāju ir jābrauc projām. Labi, ka aizbraucēji izradās gudrāki un neatbild uz izaicinājumu - nesaukā palicējus par kaitniekiem un sabotieriem, jo mūsu taču nebija Latvijā, kad jūs jaucāt nost cukurfabrikas...
Brežņeva laikā tos, kuri piepelnījās, audzēdami puķes pārdošanai, saukāja par spekulantiem, bet iztikt no darba algas vien skaitījās.... dzīvot godīgi! Domāju, ka starp šodienas patriotiem jūs atradīsit ne vienu vien vakardienas godīgo, bet bijušie spekulanti piestrādā kaut kur rietumos...
Mēs esot indoeiropieši, tad jau sanāk, ka mūsu tālie senči arī ir bijuši kas līdzīgs nodevējiem, labākas dzīves meklējumos pārceldamies no Gangas ielejām šeit pie Daugavas krastiem?
Ceļojot pa Itāliju un redzot pamestas mājas ar mūžīgi aizvērtajiem slēģiem un gadiem neiztukšotajām pasta kastēm, nodomāju, ka tā ir Latvijas tuvākās nākotnes perspektīva, t.i., lielākā daļa nācijas dzimtenē pavadīs tikai atvaļinājumus.
Nobeigumā gribētu pateikt to, ka 2004.gadā Latvijas vēsturē atvērās jauna lappuse – ar katru gadu dažādu iemeslu dēļ arvien vairāk un vairāk latviešu dosies dzīvot un strādāt uz rietumiem. Brīvība, kuras dēļ mēs 1991.g. izgājām barikādēs, nozīmē daudzas lietas, un viena no tām ir tiesības dzīvot un strādāt ārzemēs, nebaidoties tikt uzskatītam par nodevēju...
[1] A8 ir astoņas no tām desmit valstīm, kuras iestājās Eiropas Savienībā 2004.gadā.
P.S. Šis raksts ir neitrāls skats no malas. Man pašam ģimene nav jāuztur, sēnes neaudzēju (Īrijā nekad neesmu bijis), par naudas trūkumu nesūdzos - izdzīvošanas problēmas man arī nepastāv, sorry!