Sēžot Rīgas lidostā un gaidot reisu uz Londonu, atcerējos to tālo dienu, kad es pirmo reizi, atstādams ‘’banānu republiku’’, devos pretim nezināmajam šeit – Lielbritānijā.
Bet, par visu pēc kārtas..
Es aizbraucu no Latvijas īsi pēc PSRS sabrukuma. Tas bija tāds dīvains ‘’bijušo’ laikmets – Rīgas Centrālajā tirgū strādāja bijušie skolotāji un inženieri, bijušie taksisti un fotogrāfi bija iemanījušies kļūt par baņķieriem, bet, tie, kuri kādreiz strādāja par oficiantiem un bārmeņiem bija ielavījušies politikā – mēģināja pārvaldīt valsti. Ko no tādiem var prasīt, ko tādi prot - tik vien zina, kā saldi smaidot klanīties, skaļi smieties, par katru klienta pat vismuļķīgāko joku, cerībā uz dzeram naudām, un… BLĒDĪTIES!
Šie cilvēki bija pērkami, kā kartupeļi tirgū..
Padomju laikā, skatoties video filmas un pētot glancētos rietumu žurnālus (neskatoties uz cenzūru, Rīgā šī labuma netrūka) mums izveidojās dīvaini iluzors priekšstats par dzīvi šeit rietumos. Daudzi no mums naivi domāja, ka sapņu fabrikas produkcija ir realitāte – šeit viss ir, nu, apmēram tā, kā to rāda amerikāņu seriālos. Nu.. varbūt drusku sliktāk, bet.. gan jau!
To tik vien dzirdēja – GO WEST, tiesiska valsts, demokrātija..
Rietumi, paralēli pilsoniskajām brīvībām, piedāvāja arī patērētāju dzīvesveidu, kuram agrāk vai vēlāk vajadzēja kļūt par to mušpapīru, uz kura uzķersies tie, kuri dzīvoja padomjzemē.
Un.. tā arī notika!
Tagad, jau otro gadu desmitu dzīvojot UK domāju, ka tie biedri tur Kremlī, tomēr, bija baigie muļķi. Būtu viņi atļāvuši mums izbāzt degunu Dzelzs priekškara rietumpusē, tad izmetusi līkumu pa Londonas vai Mančesteras (atvainojos) piedirstajām priekšpilsētām, kur kāds sapīpējies ‘’mauglis’’[2] nozilinātu mums mūli, ātri vien atgrieztos atpakaļ bez mazākās vēlēšanās tur vēl kādreiz atgriezties. Turpmāk, tādam pasaules pētniekam Maskavas Forštate liktos gandrīz vai skaistākā vieta pasaulē.
Tā nu sanāca, ka..
Atmodas eiforijā apskurbuši aizbraucām, uz rietumiem, kā tādi nezinīši uz saules pilsētu. Rezultātā sevi tā arī neatradām un gadiem aizejot, atsvešinājušies no dzimtenes kļuvām tādi frustrēti, personisko ilūziju upuri palikt šeit negribam, bet atgriezties arī nesanāk…
Teiktais attiecas ne tikai uz mums - mirstīgajiem vien. Pliekšānu Jānis [3], labi zināms trimdinieks, teica, kas vienreiz ir bijis emigrants visu mūžu tāds ari paliksi, pat savā dzimtenē atgriezies.
Šai sakarā man daudzi iebildīs teikdami, ka talantīgs cilvēks visur būs…talantīgs cilvēks!
Dzīvē parasti sanāk tā, ka dzimtene, profesija un sabiedriskais stāvoklis ir savstarpēji saistītas lietas. Aizbraukšana noveda pie profesionālas degradācijas. Protams, ka ir arī izņēmumi, bet vairums mūsējo ārzemēs neieņem to vietu, kuru viņi būtu pelnījuši, labākajā gadījumā atrodas otršķirīgos amatos..[4]
Nav slikti paskatīties pasauli, bet…
Jādzīvo, tomēr, ir tur kur ir tavs iemīļotais darbs, vecie draugi - ja jūs sava dzīve nedarīsiet to, kas jums visvairāk patīk, kam esat piemēroti un kur varat sasniegt savu potenciālu, tad jūs sevī iesēdināsiet tārpu, kurš jūs sagrauzīs no iekšienes.
..tik traki jau nu neesot - daudzi esot tikuši uz zaļa zara…
Statistiski emigrantu vidū tiešām ir daudz tādu, kuri ir sasnieguši materiālo labklājību, tas parasti ir tāpēc, ka ar vorkaholisma palīdzību viņi cenšas aizpildīt to tukšumu, kur kādreiz bija dzimtene. Līdzīgi, kā tie, kuri fizisku trūkumu dēļ ir piekalti pie gultas, sasniedz mākslā vai zinātnē ātrāk un vairāk, kā tādi, kuriem šo problēmu nav. Rezultātā daudzi viņus apskauž neapzinādamies, KAS aiz tā slēpjas…
Vārds ‘’dzimtene’’ nav tukša skaņa. Daudzi, fiziski atrazdamies ārzemēs, savās sirdīs turpina būt Latvijā. Man ir zināms viens otrs tautietis, kurš (nostalģijas uzplūdos), pa youtube, klausās vecas R. Paula dziesmas dzer šņabi un…raud! Varbūt, ka vārds emigrants ir.. DIAGNOZE?
Netrūkst arī tādu, kuriem ir vienalga kur dzīvot - ka tikai nauda nāk! Vakar – Dublina, šodien – Londona, bet rīt.....?! Ādas jaka mugurā, satelīta šķīvis uz jumta, palietota autiņa atslēgas kabatā un...tik priecīgs, tik priecīgs! Kāda tur Latvija - manas mājas ir šeit!! Amerikāņi tādus sauc: ’white trash’ [5]
Bija laiks, kad Latvija nespēja atkauties no iebraucējiem, tagad letiņi paši laižas prom.. KRĪZE!
Otrā pasaules kara laikā Latvija esot zaudējusi 1/3 iedzīvotāju, cik smadzeņu ir neatgriezeniski noplūdis rietumu virzienā pēc 1991.g neatkarības atgūšanas? Vai mēs, tiešam, esam tik bagāta lai tā ‘MĒTĀTOS’ ar saviem cilvēkresursiem?
Vēl pāris gadu tādas lavīnveidīgas emigrācijas un letiņi šeit kļūs par tādu pat retumu, kā aborigēni Austrālijā - varēs piepelnīties pozējot eksotikas kāro tūristu foto objektīvu priekšā.. ARĪ ienākums!
un vispār.. kāpēc es pats neatgriežos Latvijā.. labs jautājums!
saskaņā ar tautu tēvu [6], ja ir cilvēks, tad ir problēma, bet ja nav cilvēka…nu, tad problēmas nav! Jā, mēs neesam šeit gaidīti un neviens negrib lai mēs atgrieztos, jo, kā, lai savādāk izskaidro to, ka repatriantiem ir jānomaksā nodokļi par prom būtajiem gadiem? Atliek cerēt vienīgi uz Dievu, ka tas palīdzēs mums atgriezties mājās, pie Daugavas krastiem. [7]
Mūsu kaimiņiem poļiem, valsts līmenī, ir repatriācijas programma un virkne labdarības organizāciju, kuras nodarbojas ar izceļojušo pilsoņu atgriešanas jautājumiem. Cita lieta ir – cik efektīvi tas viss darbojas.
Kādā vecā dziesmā dzied, ka nevajagot steigties paredzēt nākotni, jo mums tas neesot lemts.... Bet, ja nu pamēģināt?
Dzīvē viss beidzas labi, ja kaut kas beidzies slikti, tātad, nekas vēl nav beidzies. Mēs, galu galā, dzīvojam apaļā pasaulē – viss nostāsies savās vietās (būsim optimisti) pienāks diena, kad letiņi sāks atgriezties mājās, bet rietumu virziena brauks studēt, mācīties valodas vai.. vienkārši patusēties.
Skolotāji atkal mācīs bērnus, inženieri, (re) industrializēs valsti, bet.. KĀ tad ar tiem, nu.. bijušajiem ‘’kalpiņiem’’?! Nebūsim atriebīgi – uz akmeņlauztuvēm šos nesūtīsim, arī purvus susināt neliksim, lai atgriežas, kur iederas – atpakaļ aiz letes, pelnīt dzeramnaudas, bet.. tikai šoreiz bez nekādas blēdīšanas, jo.. CIK tad nu var!
P.S.
Šis raksts diezgan ilgi nogulējās mana laptopa cietajā diska, jo likās pārlieku emocionāls, nostalģisks un krāsas arī tādas par daudz sabiezinātas un liekas, ka tajā ir arī kaut kas no.. grēksūdzes.
Tomēr nolēmu to atstāt tādu, kā tas ir un publicēt, jo laikā, kad tik daudziem latviešiem dzimtenes atstāšana ir kļuvusi par vienīgo alternatīvu, uzskatu par manu pienākumu brīdināt, ka viss nav tik vienkārši, kā tas pirmajā brīdī izskatās.
[1] Lūdzu nejaukt tos, kuri aizbraukuši uz ārzemēm piepelnīties ar emigrantiem.
[2] R.Kiplinga Džungļu grāmatas personāžs
[3] J.Rainis
[4] Šai sakarā ieteiktu noskatīties dokumentālo filmu Эмигранты. Путь домой (2009)
[5] Baltais mēsls
[6] J.Staļins
[7] Kā Veidenbauma dzejoli.