Mana raksta (Nav viegli būt latvietim Londonā) pirmajā daļā ieminējos, ka rakstīju diplomdarbu par ‘visslidenāko’ tēmu mūsdienu Lielbritānijā - starprasu attiecībām. Šajā raksta apskatīšu vienu no tās aspektiem - White flight. Tā ir plaša un pretrunīga tēma, par kuru Lielbritānijā (ļoti nedroši) sāka runāt pavisam nesen. Tai laikā, kad es beidzu universitāti tā vēl bija ‘tabu’.
Tātad, kas tas ir – White flight?[1] Tā ir globāla problēma, par to daudz strīdas, un katrā valstī tai ir sava specifika, bet viena lieta ir skaidra – baltie pamet pilsētas, ‘laižas’ prom uz nomalēm un priekšpilsētām, jo negrib dzīvot starp ‘krāsainajiem’. Viņi dara to nevis tāpēc, ka šos cilvēkus neieredzētu (kā tas bieži vien tiek pasniegts), bet tāpēc, ka labāk jūtas sev ierastā kulturālā vide – starp savējiem!
Kā tas notiek? Tiklīdz kādā rajonā sāk apmesties ‘krāsainie’, tā baltie cenšas pārcelties uz citurieni. ‘Brīvās’ vietas nekavējoties aizņem kāds no jaunatnācēju kopienas. Tā īsa laikā tas kļūst par ‘viņu’ rajonu. Ir dzirdēts pat par gadījumiem, kad tikušas pielietotas kriminālas metodes, lai piespiestu baltos pārdot savus īpašumus ‘zem tirgus cenas’ Bieži vien šie cilvēki nespēdami nopirkt adekvātu dzīvojamo platību pilsētā pārceļas uz nomalēm, priekšpilsētām, vai ari citām valstīm, kur privātīpašuma cenas un dzīves dārdzība ir zemāka. Pagājušajā gadā Lielbritāniju esot pametuši apmēram 1.8 miljonu britu.
No ‘krāsainajiem’ rajoniem ir viens solis līdz tā sauktajām etniskajām mini valstīm, kuras ignorējot valsts likumus dzīvo saskaņā ar savām cilts, reliģiskajām etc tradīcijām. Iebraucēji pamazām pārņem biznesa struktūras, iekļūst vietējās valdībās, kļūst noteicēji pilsētās un perspektīvā ari valstī!
Kādreiz tika uzskatīts, ka etniskā minoritāte integrēsies britu sabiedrībā. Nekas no tā nesanāca! Tad sāka runāt par multikulturāru sabiedrību, (izklausās smukāk nekā segregācija) Pēc nesenajām spridzināšanām Londona tika atmesta krietna daļa britiem raksturīgās divkosības un sāka runāt par to, ka nepareiza imigrācijas politika novedusi valsti bezdibeņa malā – gandrīz vai civila kara priekšvakarā, un sprādzieni Londonas metro esot kas līdzīgs šī kara pirmajām zalvēm...
UK pašlaik esot tādā ‘ķezā’, ka pat opozīcijas partija neuzdrīkstoties par to stāstīt tautai un ko vispār varot prasīt no valdības situācijā, kad neviens pat īsti nezinot cik cilvēku ir valstī! Izklausās pēc anekdotes, vai ne?
Bet, kāpēc es jums to stāstu, kāds tad mums latviešiem ar to visu sakars – tās ir britu problēmas, lai viņi par to ari uztraucas! Tā gluži nav. Mūsu iestāšanās EU nozīmē brīvu darbaspēka kustību, tātad šeit drīz parādīsies viesstrādnieki no Āzijas un Āfrikas - Latvija agrāk vai vēlāk kļūs ‘krāsaina’. Rīga rītdien var kļūt tāda, kā Londona ir šodien!
Jāsaprot, ka ir būtiska atšķirība starp mums un, teiksim, aziātiem. Mēs esam individuālistu, bet viņi ir kolektīvistu kultūras pārstāvji.
Kāda tam nozīme šajā kontekstā? Ja kāds latvietis dodas uz Dublinu ‘audzēt šampinjonus’ un tur viņam viss ir ‘OK’, tad viņa (maz bērnu) ģimene tam bieži vien pievienojas.
Ja Rīgā iemanīsies ‘aizķerties’ kāds aziāts tad ar laiku uz šejieni pārcelsies visa viņa kopiena (paplašināta ģimene) – visi brālēni un māsīcas, onkuļi un tantes ar visām savām piecu bērnu ģimenēm! Domājat, ka viņi šeit centīsies apgūt latviešu valodu un integrēties? Briti sakumā arī tā domāja!
Iedomājieties, Maskavas ‘Forštatē’ – krievi, Torņakalnā – ķinieši, Sarkandaugavā – nēģeri, Teikā – indusi, bet latvieši? Gan jau - kaut kur!
Mums vienmēr ir bijušas, un arī tagad ir, domstarpības ar mūsu austrumu kaimiņu – Krieviju. Kad mēs mēģinām ar viņiem noskaidrot strīdīgus jautājumus, vai nedarām to ko viņi grib, mūs nereti saukā par fašistiem. Ir jābūt gataviem, ka nākotnē (jaunatnācēji) mūs sāks saukāt arī par rasistiem!
Starp citu, par krieviem. Ja tā labi padomā mēs nemaz tik atšķirigi neesam, jo viņi, tāpat kā mēs, ir kristieši, bet kopēju valodu mums tā arī neizdodas atrast.! Starp jaunatnācējiem un mums būs nepārvarama kultūras barjera – mēs nekad nesapratīsim viņus un viņi nekad nesapratīs mūs – pat necentīsies to darīt!
Nobeigumā gribētu uzsvērt to, ka mana raksta uzdevums nebija analizēt šo problēmu, bet tikai pievērst plašākas latviešu sabiedrības uzmanību tās esamībai un...likt aizdomāties!
Briti, slēpdami rūgtumu aiz ironiska smaida, sauc savu galvaspilsētu par Londonistan, jo viņiem pašiem tur vietas drīz vairs nebūs. Mēs kopējiem spēkiem varētu mēģināt britu kļūdas neatkārtot tā, lai tiem letiņiem, kuri pašlaik zem galdiem četrrāpus staigā, Rīgu par Rīga - Istan saukt nenāktos un viņiem šeit piederētu vairāk zemes nekā būs putekļu uz viņu kurpēm...
[1] Balto cilvēku mukšana.