Nesen atcerējos kādu sen dzirdētu joku: "..хороша наша Рига, да только латышей многовато..." Spriežot pēc visa, izskatās, ka ne tikvien Rīga, bet arī visa Latvija tuvākajā laika kļūs "НАША".
Kāpēc es tā domāju?
Nekāda okupācija mums nedraud – esam taču iestājušies NATO... Mieru, krieviem ar "kreatīvo" domāšanu viss ir kārtībā! Jā, un arī laiki vairs nav tie! Lai paliek 40. gadu "romantika" (tanku ķīļi, pikējošie bumbvedēji, kaucošas sirēnas un triecienvienības – zēni ar uzrotītām piedurknēm un mašīnpistolēm) kino ļaužu ziņā – specefekti... ohohoo!!
Jo "karsto" metožu laiks ir pagājis – tā ir vēsture, anahronisms... "basta", kā saka itāļi. Tagad ir citas iespējas – lētas, ekoloģiski tīras, arī visiem rietumu "demokrātiem" un cilvēktiesību faniem būs mutes ciet, kas pārdots, tas pārdots – patērētāju sabiedrībā privātīpašums ir svēts un neaizskarams!
tempora mutantur et nos mutamur in illis...[1]
Tiešām šai pasaulē mainās daudz kas, bet viena lieta nemainīsies nekad – Krievijai vienmēr būs vajadzīga izeja uz Dzintarjūru.[2] To saku tādēļ, lai jūs saprastu, kā rokās agrāk vai vēlāk nonāks mūsu „treknajos gados” izrakstītās parādzīmes, tātad kam piederēs šī valsts!
Spēlmaņi to sauc par gambītu – "iebarot" drusku, lai vēlāk atņemtu visu...
Krievi pārpirks mūsu parādzīmes un limuzīnos, aizmirstiet par tankiem, atbrauks uz Rīgu, nekāds NATO vairs palīdzēt nespēs, pat ja gribētu,[3] – parādu piedzinējiem un armijai ir dažādi formāti (21. gadsimta valodā izsakoties) Neticat? Kad tiesu izpildītāji pieklauvēs pie jūsu durvīm, piezvaniet uz NATO štābu un... palūdziet palīdzību. Noteikti pastāstiet arī mums, ko šie atbildēja, – varēsim visi kopā riktīgi izsmieties!
Latvieši ir sīksti...
Mēs pretosimies: nacionālie partizāni, mežabrāļi... Smieklīgi - šādā situācijā tas būtu kas līdzīgs baušļa "tev nebūs sava tuvāka namu, nedz citas mantas iekārot" pārkāpums! Nesapratāt? Tas ir tā, kā ar cirvi bruņotam ierasties lombardā un pieprasīt atpakaļ (vakar nodzerto) sievas kažoku, rotaslietas un ģimenes sudrabu...
Un vēl saka, ka no vēstures mācoties to, ka neko nemācoties, – 1940. gadā visu atdevām tāpat, bet tagad...
Jā, toreiz viss bija savādāk - pēkšņi kādu rītu pamodāmies, izdzirdējuši bajāna pavadījumā dziedam „Katjušu”, bet, piegājuši pie loga, pārsteigti ieraudzījām zēnus ar budjonovkām[4] galvā un tankus ar sarkanām zvaigznēm uz sāniem...
Tagad nekā tāda vairs nebūs...
Okupācijas process ies gludi, kā pa sviestu, bez pēkšņām pārmaiņām un ārēji nemanāmi. Paies laiks, un kādu dienu mēs piefiksēsim, ka ikdienas steigā neesam ievērojuši, kā ielām, laukumiem un pilsētām ir mainījušies nosaukumi, bet, pacēluši acis uz augšu, ieraudzīsim, ka karogiem, zem kuriem visu laiku staigājām, strīpas ir citā krāsā...
Pārfrāzējot Klauzevicu[5], varētu teikt, ka šī okupācija būs „pri(h)vatizācijas” turpinājums citiem līdzekļiem.
Jau Garlību Merķelis (pirms gadiem 200) esot ievērojis, ka latvietis ir zaglīgs, nesaticīgs un lopiski mežonīgs dusmās. Tagad, kad tas LV cirks iet uz beigām, būtu pēdējais laiks sākt „filtrēt”, ko runājam un darām, – mācīties sadzīvot. Pretējā gadījumā tad, kad Rīga būs kļuvusi "НАША", mums letiņiem "savs kaktiņš, savs stūrītis" šeit var arī neatrasties...
Un sākt varētu ar mazumiņu...
Nesaukāsim krievvalodīgos rupjos vārdos, par treniņtērpos ģērbtajiem cittautietiešiem, okupantiem civilkolonistiem un tml.[1], jo KĀ tu, cilvēk, vari zināt, tieši kuram no viņiem kabatā ir tevis izrakstītā parādzīme, saskaņā ar kuru tev ir tikai putna tiesības[6] šai zemē! Ko tad teiksi, ko liksi pretī, ja pašam tik vien ir palicis kā tas auseklītis pie iekritušajām krūtīm?!
V.Odišvili
[1] Karš ir politikas turpinājums ar citiem līdzekļiem.
[2] Laiki mainās un mēs maināmies līdz... (latīņu val.)
[3] Tie, kam ir ilūzijas, lai palasa par "Western bertryal"!
[4] Tautā šīs cepures nēsātājus saukāja: augšā puļķītis, apakšā muļķītis...
[5] "Dekolonizācijas vilciens" jau sen ir aizgājis – agrāk domāt vajadzēja. Tāds, kurš par to tagad turpina "cepties", (Ļeņina vārdiem izsakoties) ir "либо идиот, либо провокатор"...
[6] Nav nekādu tiesību!