Šis ir ievads rakstu sērijai, kas aptvers pēdējos 15 manas dzīves gadus, kuri nodzīvoti Londonā. Dažādu iemeslu dēļ arvien vairāk un vairāk latviešu dodas dzīvot uz Apvienoto Karalisti. Priecātos, ja manas pārdomas par šo valsti varētu izrādīties kādam no viņiem noderīgas. Tie, kas meklē noradījumus, kā šeit «kruķīties», būs vīlušies un var tālāk nelasīt — šis raksts nav jums, «tautieši»!
Teikšu atklāti, tagad pārcelties uz dzīvi Lielbritānijā ir daudz grūtāk nekā to bija izdarīt pirms 2004.gada. ES paplašinājusies, un es ieteiktu labi padomāt, pirms to darāt! Kādreiz šī valsts bija augstu algu, zemu cenu un darbavietu zeme. Tagad tā ir zemu algu, augstu cenu un bezdarba zeme… [1]
Samuēls Džonsons esot teicis: «Ja jūs esat noguris no Londonas, tad jūs esat noguris dzīvot, jo šeit ir viss, ko var gaidīt no dzīves.» Ir nācies dzirdēt daudz šādu un līdzīgu atsauksmju par Londonu. Šis raksts būs savādāks. Viena lieta ir «tusēties» Vest Endā ar American Express karti kabatā, bet pavisam cits ierasties šeit kā viesstrādniekam ar kombinezonu un darba apaviem «koferī». Jā, vārdam «viesstrādnieks» (overseas worker) ir tāds slikts skanējums, skan nu gandrīz kā lamuvārds. [2]
Vispār «Samam» ir taisnība: Londona tiešām ir vieta, kur daudzi sapņi piepildās, tamdēļ laimes meklētāju straume nekad neapsīkst, bet arvien vairāk un vairāk britu uz visiem laikiem atstāj šo pilsētu, kas liek aizdomāties — vai viss šeit ir tā, kā vajag!? [3]
Kopš sevi atceros, esmu bijis anglofils, tas sākās jau toreiz, kad mamma man bērnībā lasīja priekšā «Winnie the Pooh (Vinniju Pūku)». PSRS laikā klausījos aizliegtās BBC pārraides, draugu un paziņu starpā dalījos ar angļu periodiskajiem izdevumiem un valodas prakses dēļ (riskēdams tikt arestēts) mēģināju kontaktēties ar ārzemju tūristiem — domāju, ka daudziem tas izklausās pazīstami! Tā pamazām kļuvu par visa angliskā «fanu». Toreiz Lielbritānija manā uztverē (naivi) asociējās ar Šerloku Holmsu, suņiem, tvīda žaketēm un… miglu! [4]
Jā, par miglu. Tiek uzskatīts, ka Cēzars, iekarojis šo salu, nokristīja to par Albionu [5] — tas miglainuma dēļ… (viņi tur «makaronijā» īstu miglu nav redzējuši)! Patiesībā Duvras Baltās klintis deva salai šo nosaukumu jau ilgi pirms tam!
Starp citu, Latvija ir daudz miglaināka, dažreiz, pastaigājoties pa Vecrīgu, nevar redzēt baznīcu torņus, bet no Vestminsteras tilta Londonā vienmēr var redzēt Big Benu.
Bet es nedaudz novirzījos no tēmas. Pēc PSRS sabrukuma Latvija sāka orientēties uz iestāšanos ES. Parādījās pieprasījums pēc tādiem, kuriem ir darba pieredze rietumos un ārzemju universitāšu diplomi. Tādēļ es nolēmu doties studēt uz UK. Izvēlējos menedžmentu, jo tas dod iespēju ieņemt vadošus amatus visdažādākā profila organizācijās — nepieciešams tikai «piemācīties klāt» attiecīgās nozares specifiku.
Iestājos Newport International University (ASV), UK filiālē. Amerikāņu izglītības sistēma ļoti atšķīrās no tās, kāda bija «krievu laikā» (uzsvars tika likts uz «zubrīšanu»), mums mācīja analizēt, secināt un pamatot, kā arī nebaidīties aizstāvēt savu viedokli pat tad, ja pārējie domā citādāk. Menedžmenta studijas izmainīja manu attieksmi pret dzīvi, jo es iemācījos redzēt problēmas kā jaunas iespējas.
Nodarbinātības jautājums atrisinājās kaut kā pats no sevis, jo tajos laikos darba intervijas parasti sastāvēja no frāzes: kad tu vari sākt strādāt!?
Daugavas Vanagu latvieši palīdzēja man sameklēt istabu pie Haidparka, t.i., pāris simtus metru no Kensingtonas pils (tur, kur kādreiz dzīvoja princese Diāna).
Ar darbu man bija ļoti paveicies, jo firma, kurā es strādāju — «London Event and Exhibition Partnership Ltd», nodarbojas ar izstāžu, koncertu, sporta pasākumu etc. organizēšanu. Tas man deva iespēju būt tur, kur «parasti mirstīgie aicināti netiek», bet par to sīkāk stāstīšu šī raksta turpinājumos.
Universitāti absolvēju ar diplomdarbu: «Managing a Diverse Work Force Without Prejudice and Discrimination» [6] biju izvēlējies interesantu, bet ļoti «slidenu» tēmu. Runājot par rasismu, seksuālajām un reliģiskajām minoritātēm etc., vajadzēja būt ļoti uzmanīgam. Jā, arī «Eiropas demokrātijas šūpulī» ir «tabu» tēmas. [7]
Kādā no savām runām britu premjers G.Brauns reiz izteicās, ka informācijas brīvība esot... «tiesības zināt, bet nevis tiesības pateikt»! Komentāri, kā saka, lieki!
Šī nav dienasgrāmata, kur hronoloģiskā secībā atstāstīti notikumi, bet pārdomas par lietām, kuras, manuprāt, ir tā vērtas. Kāds gudrinieks esot teicis, ka ir divu veidu cilvēki: bitītes, tie, kurus saista viss skaistais un smaržīgais, un mušas — tie, kam velk nu,…jūs jau zināt, uz ko! Tad nu es laikam būšu tā kaut kur pa vidu.
Bija 1993.gada 11.decembris (tieši mana vārda diena), kad piezemējos Hītrovas lidostā. Manai ausij tik tīkamais BBC akcents kaut kā «nedzirdējās», suņus nekur nemanīja un…man likās, ka muitnieki ar lielām aizdomām skatījās uz manu tvīda žaketi! Šī ir tikai lidosta, es mierināju sevi, «īstā Anglija» — tā…būs pēc tam!
Turpinājums sekos
[1] UK uz katru vakanci esot 17 aplikantu, pēdējos 10 gados dzīves dārdzība augusi gandrīz par 50% Londonas bezpajumtnieku vidū.
Ir ne mazums izceļotāju no Austrumeiropas.
[2] Daudzi ierodoties ņem līdzi milzīgas somas ar visdažādākajiem sadzīves priekšmetiem, bet «aizmirst» paņemt vārdnīcu!
[3] Saskaņā ar The Times, UK katru dienu pamet 500 britu — vairums no viņiem ir londonieši.
[4] Toreiz vēl briti pie Brīvības pieminekļa «nokārtoties» negāja!
[5] Albus (balts) - Lat. val.
[6] Kā bez aizspriedumiem un nediskriminējot vadīt daudzveidīgu darbaspēku.
[7] Reliģija, politika un rase.