Dažiem maniem kolēģiem liekas, ka koki gāžas uz vadiem tāpēc, ka nav tiesiski sakārtotas privātā un valsts sektora attiecības un intereses zonās, kur tās pārklājas. Man liekas, ka pie mums ir pieņemta skaidra režīma formula: demokrātija ir manu interešu respektēšana, kamēr tās netraucē citu interesēm.
Šī formula ļauj valstij bezierunu režīmā nodrošināt vispārsvarīgas lietas (tostarp – noteikt pietiekamu tīro joslu platumu zem elektrolīnijām) jebkurā tās teritorijā, neatkarīgi no īpašuma statusa. Vēl man liekas dīvaini, ka iepriekšējās ziemas pieredze tomēr nav piespiedusi ne Latvenergo, ne Latvijas valsts mežus, ne varbūt vēl kādu darīt vasarā to, ko tie paraduši darīt ziemā un arī tikai pēc tam, kad cepts gailis tiem ieknābj pakaļā (kad vadi jau sarauti). Citādi man nekrātos stāsti par to, ka cilvēki, kas laikus zvanījuši par kādiem vadus apdraudošiem kokiem, saņem atbildes: "Zvaniet, kad uzkritīs." Vai arī par to, ka lielie meistari gan novāc uzkritušo koku, savieno satrūkušos vadus, bet kokus, kas turpat blakus ir tikpat draudīgi, neaiztiek. Tāpēc man liekas, ka ārkārtas stāvokli elektrības piegādē šajā gadījumā nerada ne sniegs, ne ledus, bet gan darba organizācija un konkrētu ļaužu attieksme pret saviem pienākumiem standartsituācijās.
Līdzīgi dažiem maniem kolēģiem liekas, ka sniegs Rīgā tiek savākts un izvests labi, bet man, ka slikti. Tāpēc izdalīšu savu attieksmi pret šā darba organizāciju ar divi. Pirmkārt, Rīgā pastāv diezgan skaidri definēts normu (saistošo noteikumu u.c.) kopums, kurā teikts, kādā stāvoklī jābūt ielām, kad snieg, un kas kuram, sākot ar departamentu priekšniekiem, beidzot ar sētniekiem, jādara, kad snieg. Tā kā neatradu likumu, kurā sacīts, kādos apstākļos sniega vara ir augstāka par municipālo varu, es no domes dienestiem gribu tik vien kā normu noteiktos ietvaros padarītu darbu.
Viņdien vilku pa šīm normām ar pirkstu, tad devos pastaigāties un pabraukāties ar auto pa Rīgu. Man radās iespaids, ka daudziem, turklāt vairāk municipālajā nekā privātajā sektorā, sniega apjoms kalpojis par attaisnojumu, lai pienācīgi neveiktu to, ko noteikts darīt. Un – nevajag man stāstīt par sētnieka grūto darbu. Esmu to darījis šai līdzīgā ziemā sešdesmito gadu beigās. Man to vajadzēja darīt tā, lai pusstundu pirms tam, kad cilvēki iet uz darbu, viss ir tīrs. Un lai tad, pirms viņi lielos baros nāk no darba, arī viss ir tīrs. Un – tagad arī rakstīts, ka līdz 8.00 visam jābūt notīrītam, bet, ja nepieciešams, jātīra visu dienu. Jājautā – vai tad mūsu bezdarbnieku lērums jau tiktāl diskvalificējies, ka pat sētniekus vairs nav iespējams atlasīt? Tiesa, kad es pucēju ietves, bardaks apkārt bija apmēram tāds pats kā tagad. Kolēģe Marijas tante, godīgi darīdama savu darbu Maskavas ielā, aizgāja ar sirdi, kā tagad pāris esot aizgājuši. Apkārtējās nevīžas teica: "Dura! Dura!"
Man no deviņdesmitajiem gadiem zināms viens spečuks, kam šajās lietās uzplīties un kuram arvien prasot padomu pilsētas dienesti. Es šim jautāju: "Vai nav par daudz sniega priekš normāla darba?" Viņš saka: "Pagaidām ir tikai saspringta standartsituācija, jo starp snigšanu bijušas pietiekamas pauzes, lai dabūtu ielas ciešami izbraucamas." Es prasu: "Kāpēc nav?" Šis saka: "Nezinu. Prasi priekšniekiem. Sniegam vēl neprasi." Tomēr nolēmu veidot savu viedokli ar savām acīm. Neraugoties uz to, ka www.rd.lv un www.rdsd.lv atrodama pat preventīva informācija par sniega darbiem. Radās daudz jautājumu. Nesapratu, kāpēc Rīgā ir lērums ielu, kurās spectehnika šoziem nav bijusi ne reizi (aptauja, braukājot pa Pārdaugavu)? Kāpēc netīrītajos mikrorajonos nav redzamas situācijai atbilstošas transporta kustības shēmas? Kāpēc ielu tīrītāji uzskata par labu darbu sniega pārvietošanu no brauktuvēm uz trotuāriem? Kāpēc pat centrālajās ielās (Valdemāra, Barona...) vismaz par joslu sašaurinātas brauktuves? Vai taisīt sāls dubļus nozīmē – notīrīt? Kādu apsvērumu dēļ novākto sniegu nevar kraut pilsētas mikrorajonu tukšajos laukumos, kas padarītu izvešanu operatīvāku un ekonomiskāku? Kāpēc uz valsts ceļiem tīrītāji darbu sāk agrāk nekā Rīgas galvenajās ielās (četras reizes pieredzētais, iebraucot Rīgā no Vidzemes un Latgales puses)? Ja Rīgas izpilddirektors ir izdevis rīkojumu (Nr. 362, 9.12.2010.) izvietot noteiktās vietās noteiktas zīmes, kas kontrolē šā rīkojuma ievērošanu pēc būtības? Kāpēc nav iespējams ar šo stihiju pārbaudīt bruņoto spēku mobilitāti un reālās darbaspējas?
Vēl pastāv sociālā mobilizācija. Redzu, ka cilvēki palīdz sētniekiem. Arī mūsu mājā daudzi novāc sniegu ne tikai ap savu mašīnu. Bet – tajās mājās, kur cilvēki palīdz, ir labi sētnieki. Sliktam sētniekam un municipālajiem dienestiem, kuri nevīžo organizēt darbus rezultatīvi, palīdzēt ir problemātiski.