Māris Krautmanis / Viedokļi

Padomju laikā bija anekdote: televīzijas diktors saka: "Jūs jau neticēsit, jūs, protams, smiesities, bet šodien atkal ir nomiris kārtējais PSKP ģenerālsekretārs." Tā tolaik attīstītajā sociālismā bija, ka padomju valsts vadītāji cits pēc cita mira kā mušas – Brežņevs, Andropovs, Čerņenko.

Pilsētā uz viļņa, Jūrmalā, ir tradīcija – cilvēks kādu laiku dzīvo mierīgi, pēc tam tiek ievēlēts par pilsētas galvu, un tad kādudien viņš attopas cietuma drūmajā pagrabā. Četriem mēriem ir atgadījies just uz savas ādas Krimināllikuma drēgnās ēnas pieskārienu. Diviem no viņiem izdevās tikt cauri ar izbīli. Viens patlaban izcieš sodu (nevar gan īsti saprast, par ko tik bargu); otru, kurš aizturēts, tuvākajā laikā izlaidīšot pret drošības naudu pastaigāt līdz tiesai uz brīvām kājām.

Līdz vēlēšanām palicis pavisam maz, tāpēc no partijām, kas reāli pretendē uz lielu pārstāvniecību 10. Saeimā, varēja gaidīt daudz gudru, kompetentu atbilžu uz šo vēlēšanu pamatjautājumu: "Kā Latvijai tikt ārā no krīzes?" Diemžēl partijas ir izvēlējušās citu ceļu – neatbildēt vai ļengani pavāvuļot par smagajām lietām.

Valsts prezidents Valdis Zatlers varētu jaunajai Saeimai iesniegt priekšlikumus izmaiņām Satversmē, paredzot Latvijā tautas vēlētu prezidentu un prezidenta pilnvaru paplašināšanu.

Pēc pamatīgas izgāšanās ar premjera kandidāta Valda Dombrovska meliem par valsts uzņēmumu privatizācijas tēmu Vienotība piepeši ir veikusi izcili veiklu politiskās taktikas gājienu, kas tai noteikti var līdzēt kāpināt savu reitingu un izredzes vēlēšanās. Plašsaziņas līdzekļos ar pamatīgu intensitāti tiek skandināta Vienotības reklāma, kurā vēlētājam tiek piedāvāts izvēlēties starp diviem premjera kandidātiem: vai nu Vienotības Valdis Dombrovskis, vai Saskaņas centra Jānis Urbanovičs.

Politisko partiju birojos šogad dala ne tikai programmas un reklāmas, bet arī dažādus saldumus. Vienotības birojā apmeklētājiem tiek piedāvāta zaļas krāsas cukurvate, savukārt Par labu Latviju (PLL) štābā iespējams tikt pie saldējuma.

Nav naudas. Naudas nav. Kā valdībai tikt pie naudas, ja nepietiek ar starptautisko aizdevumu, izdevumu cirpšanu un nodokļu iekasēšanu?

Ventspils domes priekšsēdētājs Aivars Lembergs nekandidēs 10. Saeimas vēlēšanās, un līdz ar šo paziņojumu ir noslēdzies priekšvēlēšanu manevru laiks – jo jautājums, vai Lembergs kandidēs, bija pēdējais lielais nezināmais.

Šajās karstajās dienās priekšplānā pāri ekonomikas problēmām izvirzījies jautājums: kurš putns Latvijā ir jūlija putns – Roberts Putnis vai paplukusi vista?

Finanšu kraha, ekonomikas kolapsa un sociālo šausmu laikā ļaužu domas novirzās projām no augstām matērijām un par pirmo domu, mostoties no rīta, kļūst: kā izdzīvot, kā pabarot savus bērnus, vecmāmiņas un mājdzīvniekus, kā samaksāt par īri un gāzi? Taču, lai cik nospiests būtu cilvēks savās ikdienas rūpēs, augstas matērijas tomēr turpina pastāvēt, un šā vai tā palaikam sanāk pie tām atgriezties. Jo neatkarīgi no santīmu džinkstoņas kabatā pastāv, piemēram, Dievs un Dzimtene.

Latvijas pilsoņu politiskās simpātijas un antipātijas ir ļoti dažādas – tas atkarīgs no tā, kurā vietā cilvēks dzīvo, kādā vidē mēdz burzīties, kādas avīzes lasīt, cik naudas pašam makā, un vēl daudziem dažādiem faktoriem.

Latvijā ir tā sagadījies, ka zināmas politikāņu aprindas, pie varas raudamās, ir kā cimdu uz āru izgriezušas jēdzienu tiesiskums. Visbiežāk, ja dzird runājam par tiesiskumu, runātāja īstā domā ir ļaut vaļu patvaļai, tiesībsargājošo iestāžu brutalitātei un politiskai angažētībai.

Saeimas vēlēšanu gados nākamie pāris mēneši pēc Jāņiem politiķiem allaž ir diezgan sarežģīts laika posms. Šajā laikā ļoti vajag otro elpu, taču kur lai to ņem, ja parlamentā ir vasaras brīvdienas un atkrīt tradicionālā zīmēšanās tribīnē ar kvēlām runām un likumdošanas iniciatīvām? Tāpēc politiķiem, ja viņi grib nezust no ļaužu atmiņas, jāgudro visādi veidi, kā saglabāt savu gaišo tēlu un uzliet pēc iespējas vairāk šmuces konkurentiem.

Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) vadītāja un apakšnieku traģikomiskās nesaskaņas, kas ir pāraugušas par visaugstāko valsts izpildvaras un likumdevēju problēmu, tikai pa daļai ceļas no tā, ka Juta neklausa Normundam, Normunds neklausa Valdim, bet Valdis negribēs klausīt Saeimas Nacionālās drošības komisijai.

Mediķi vīrusu iedarbību uz cilvēku mēdz skaidrot tā, ka svešas olbaltumvielu struktūras, kas nonāk organismā, izraisa reakcijas – temperatūras paaugstināšanos, orgānu funkcionālus traucējumus un tādā garā.

Latvijas vara gadu gaitā to vien ir darījusi, kā, tēlodama piedzērušu šoferi, streipuļvadījusi auto no viena grāvja otrā. Kad eiroiestāšanās eiforijā debesmanna kredītu veidā bira no gaisa un IKP auga kā turku pupa, bremzes netika lietotas, bet tā vietā gāze tika spiesta grīdā. Tā politika jau ir sabrukusi.

Tagad tagadējais premjers Valdis Dombrovskis uzbrūk tagadējam KNAB priekšniekam Normundam Vilnītim, un, kā sacījis Kārlis Markss, vēsture atkārtojas pirmajā reizē kā traģēdija, bet otrajā – kā farss.

Kad nāca klajā ziņa par to, ka Tautas partijas Saeimas deputāte Vineta Muižniece gatavojas kļūt par Satversmes tiesas tiesnesi, sabiedrisko nevalstiski ārvalstisko organizāciju Delna, Providus pārstāvji un ar Tautas partijas politiskajiem konkurentiem redzamām un neredzamām saitēm sietie neatkarīgie un procesus objektīvi vērtējošie eksperti sacēla principiālu troksni – cik drausmīgi, ka ar politiku un politisku partiju saistīta persona būs augstā tiesu varas amatā – tika saceltas milzu gvaltes, jenotīgi vienotīgie lietussargu sorosīti, cik vien demonstratīvi spēdami, staigāja un meklēja kapa vietu latvju zemes demokrātijai un visam cilvēcīgi gaišajam šajā zemē.

Slavenā Brīvības statuja, kas atrodas ASV uz nelielās Brīvības saliņas Ņujorkas ostā, simbolizē amerikāņu dzīves vērtības – brīvību, vienlīdzību, taisnību. Šī statuja ir Francijas dāvana Amerikai tās 100. neatkarības gadadienā. Statujas augstums no pēdām līdz lāpai paceltajā rokā ir gandrīz 47 metri.

Vēl nepatīkamāka par odiem un knišļiem šovasar ir uzmācīgā sīkšana un dīkšana, kas priekšvēlēšanu mitrajā gaisotnē ir pārņēmusi virkni laikrakstu un elektronisko mediju, tajā skaitā arī sabiedriskos, par nodokļu maksātāju naudu uzturētos plašsaziņas līdzekļus – mediju telpu līdz pat sijām kā melns mākonis ir pārpildījuši pseidoeksperti – personāži, kas uzdodas par neitrāliem politikas procesa vērotājiem, bet kuri šajā procesā ir iekšā ar visām četrām.

Neo jeb datorspeciālists Ilmārs Poikāns ir tautai jauns varonis, kas kiberizsmējis varu, atverot Valsts ieņēmumu dienesta failus un nopublicējot vairāku dižpriekšnieku bada laikiem neadekvāti milzīgās algas.

Latvijas politikas spektra nacionālkonservatīvais gals – TB/LNNK un Visu Latvijai – ir tikuši pie skaudras atziņas, ka startēt 10. Saeimas vēlēšanās ar saviem atsevišķiem sarakstiem ir diezgan bezperspektīvs pasākums – maz ticams, ka tēvzemieši varētu saaģitēt tādu elektorāta pulku, kas pārceltu viņus pāri piecu procentu barjerai.