Vēlētāju noskaņojums laika gaitā mēdz būt mainīgs kā Baltijas klimats, un tas, ko elektorāts pirms gadiem diviem trim būtu izķēris kā karstus pīrādziņus, šajā 1. jūnijā bija sasmirdis ar notecējušu derīguma termiņu.
Šo pašvaldību rezultātus pārlūkojot, ir acīmredzams, ka šoreiz modē nav bijusi agresija un zaudētājos ir tie līderi un partijas, kas bija cerējušas iestumties domē ar konkurentu nozākāšanu.
Traģikomisks ir Reformu partijas (RP) sniegums – gandrīz absolūta sakāve visās vietās. Vienīgais nozīmīgais RP panākums ir Liepājā, kur RP ir otrā aiz Ulda Seska Liepājas partijas. Taču tas nav tāpēc, ka liepājniekiem dikti pievilcīga šķita Reformu partija. Liepājniekiem patika listes līderis Jānis Vilnītis, kurš savulaik pirms RP bija Latvijas Pirmajā partijā un pēc kāda laika būs kādā citā partijā, jo RP viņam ir noder kā autobuss, ar kuru pabraukt uz priekšu dažas pieturas. RP fiasko ir likumsakarīgs – grandiozi solījumi pirms ārkārtas Saeimas vēlēšanām un milzīgā ļaužu vilšanās, redzot, cik tie bijuši tukši; nekonsekvence, ākstīgi mētājoties no viena grāvja otrā – vispirms lienot bučoties ar Saskaņas centru, bet pēc tam to uzmetot; apbrīnojamā dažu RP ministru nekompetence, aprobežotība, demonstratīvs naidīgums. Pat zagt šīs partijas kadri neprot ar profesionālu glanci – vides aizsardzības un reģionālo reformu ministra Edmunda Sprūdža savulaik mēģinātā atkritumu tirgus pārdale par labu lielveikaliem varēja radīt tikai vienu jautājumu: «Cik tad ministra kungam piesolīja?»
Un Sprūdža nejēdzīgā brukšana virsū Ventspils mēram Aivaram Lembergam – pretēji starptautiskajām cilvēktiesību normām, Satversmei un veselajam saprātam stumtais «antilemberga likums», zaudējums Administratīvajā rajona tiesā Liepājā, kur tiesa atcēla Sprūdža rīkojumu par Lemberga atstādināšanu no amata. Nu nebūs daudz balsotāju par partiju, kas tā ālējas.
Un, protams, partijas nosaukuma neatbilstība saturam – nevar nosaukt par reformām haosu, ko šī partija cenšas ieviest sev uzticētajās jomās. Rezultāts pašvaldību vēlēšanās liecina par to, ka cilvēku uzticība šai partijai ir zudusi, tāpēc tagad premjeram Valdim Dombrovskim būs jāskatās, cik leģitīmi, ētiski un estētiski izskatās šī partijas atrašanās valdošajā koalīcijā.
«Dombrovska komandai» – Vienotībai arī vēlēšanās nav gājis diez cik spoži. Rīgā zaudējums ne tikai Saskaņas centram, bet arī «latvisko partiju» līgā Nacionālajai apvienībai; Ventspilī Vienotība ir sīkpartija, salīdzinot ar Lemberga Latvijai un Ventspilij; Jūrmalā, Jelgavā un vēl daudzviet Vienotība ieguvusi mazāk mandātu nekā ZZS un vietējās partijas. Pats sāpīgākais sitiens pa vārīgo purniņu, protams, ir Rīgā, kur kampaņošanā vienotīgie ieguldīja visvairāk sviedru, naudas un žults. Taču Vienotībai nav ko smilkstēt – ko gribēja, to dabūja. Var taisīt melnbaltus antikampaņas klipus, taču arī tur vajag zināt mēru – pret Rīgas mēru Nilu Ušakovu vērstie televīzijas klipi bija tik riebīgi un lielā mērā arī neatbilstīgi reālajam Ušakovam, ka vairāk ļaunuma nodarīja pašai Vienotībai. Un, protams, arī Ēlertes faktors. Ēlertes laiks jau labi pasen ir beidzies. Sarmīte Ēlerte bija ietekmīga. Bet tas bija un ir pagājis. Vēlētājs redz, ka viņa lieliski prot kost, plosīt, iznīcināt, sanaidot. Ar to varbūt ir pietiekami, lai vadītu lielu laikrakstu. Lai vadītu lielu pilsētu, vajag prast arī celt, sakārtot, samierināt, iedvesmot. Un šādas prasmes Ēlerte nu nekādi nespēja nodemonstrēt, lai arī centās. Vienīgā saimnieciskā rakstura ideja, ar kuru viņa vingroja kampaņā – namu siltināšana – pat tā bija galīgi garām. Nu kādu elektorātu, apžēliņ, tagad interesē siltināšana, ja ārā ir 28 grādi plusā?
Uz iekļūšanu Rīgas domē cerēja arī Latvijas Zaļā partija ar Gunti Belēviču priekšgalā. Talantīgais reklāmists Ēriks Stendzenieks ar televīzijas klipiem īsā laikā padarīja viņu par pazīstamu figūru. Taču priekšvēlēšanu diskusijās kaut kas ieklemmēja – varbūt pie vainas bija līdera izteicienu pretrunas ar citu LZP saraksta politiķu uzskatiem, arī nonākšana pretrunās ar paša kaut kad iepriekš pausto. Vēlētājs reizēm jūt pat sīku fleitēšanu un soda to bargi.
Agresija nenostrādāja arī Jūrmalā. Šī būs pirmā reize, kad vara pilsētā netiks sadalīta kā sagriežot gabalos garu salami desu – gabaliņš Munkevicam, gabaliņš Bašarinam, gabaliņš Dzenītim utt. Šoreiz minētie kungi ir palikuši bešā, un, kā izskatās, būs nopietna vairākuma koalīcija ar cerībām strādāt visus četrus gadus, un mērs acīmredzot būs Gatis Truksnis (ZZS). Priekšvēlēšanu kampaņas laikā visnemierīgākais bija Māris Dzenītis, kurš pilsētā bija izvietojis daudz uzbrūkošu, huligānisku plakātu, asprātīgi apspēlējot pats savu uzvārdu – uz plakāta uzzīmēts liels, raibs dzenis tēmēja ar knābi Raimondam Munkevicam acīs un jautāja, vai viņš ir devis vai nedevis kukuli; arī Truksni Dzenītis apsmēja plakātos. Nevar teikt, ka šie plakāti bija ļauni – drīzāk humorīgi. Jūrmalnieki brauca garām un smējās. Taču Dzenītim šie plakāti neko nav devuši – vēlēšanās viņš ir palicis aiz domes borta.