Latvijas zinātnieki publicē diezgan maz zinātnisko rakstu starptautiski atzītos žurnālos, kas indeksēti “Web of Science” un “Scopus” datubāzēs. Latvijas zinātnieku publikācijām parasti ir diezgan zema citējamība, kas varētu liecināt par to pieticīgo kvalitāti. Latvijas Bankas galvenais ekonomists Oļegs Krasnopjorovs savā rakstā vietnē “makroekonomika.lv” pievērsies Latvijas zinātnieku publikāciju dinamikas un to noteicošo faktoru analīzei.
2024. gadā Latvijas zinātnieki publicēja trīsreiz vairāk zinātnisko rakstu “Web of Science” datubāzē indeksētajos žurnālos nekā pirms desmit gadiem. Zinātnisko rakstu skaits Latvijā audzis uz pusi ātrāk nekā Lietuvā un divreiz ātrāk nekā Igaunijā. Latvijai arī bijis straujākais zinātnisko rakstu pieaugums Eiropas Savienības (ES) 27 valstu vidū.
Taču, pat par spīti šim pieaugumam, zinātniskā publicitāte Latvijā joprojām būtiski atpaliek no Igaunijas, Lietuvas un vairuma Eiropas valstu. Pēc zinātnisko rakstu skaita uz iedzīvotāju Latvija ir 25. vietā ES 27 valstu vidū - priekšā tikai Bulgārijai un Rumānijai. Tomēr straujš zinātnisko rakstu pieaugums Latvijā pēdējo gadu laikā tik un tā šķiet aizraujošs, uzskata O. Krasnopjorovs.
Lielākā daļa no “Web of Science” zinātnisko rakstu skaita pieauguma Latvijā pēdējos gados atspoguļo publikācijas “Emerging Sources” žurnālos, kā arī “MDPI” un “Frontiers” izdevniecību žurnālos. Visi šie publikāciju kanāli “Web of Science” datubāzē parādījās vien pēdējo gadu laikā, tāpēc tieši tagad vērojama zinātnisko rakstu skaita izaugsme. Atskaitot “Emerging Sources”, “MDPI” un “Frontiers” jeb “Lielo trijnieku”, zinātnisko rakstu skaits Latvijā pēdējo gadu laikā pieaudzis visai mēreni, secina ekonomists.
Kas ir “Emerging Sources”? Tie ir zemas ietekmes žurnāli. Publicēties tajos Latvijas Bankas ekonomists uzskata par normālu lietu, ja to īpatsvars kopējā zinātnisko rakstu skaitā nav pārmērīgi liels. Jebkurš jauns vai tikko “Web of Science” datubāzē iekļauts žurnāls būs pie “Emerging Sources” - tur ir pietiekami daudz arī zinātnisko žurnālu no Latvijas.
“Laiku pa laikam sūtot uz tiem savus rakstus (kurus labprāt pieņemtu arī prestižākie žurnāli), palīdzam Latvijas žurnāliem kāpt bibliometrisko rādītāju reitingos un tikt pie augstāka ietekmes faktora (impact factor); tāpēc nelielu skaitu publikāciju pie ”Emerging Sources” zinātnieka profilā es pat uzskatītu par labu praksi. Taču par lieliem zinātniskiem sasniegumiem šādas publikācijas diez vai var uzskatīt. Ja vēlies ar savu ieguldījumu atbalstīt kādu zemas ietekmes žurnālu - droši vari to darīt, bet tas droši vien nav tas, par ko esi ievēlēts augstā akadēmiskā amatā,” raksta O. Krasnopjorovs.
Savukārt par izdevniecību “MDPI” un “Frontiers” reputāciju strīdi nerimst jau kuro gadu. Tās regulāri apsūdz agresīvā mārketingā (uzaicinot potenciālos autorus, recenzentus un pat žurnālu redaktorus), dažreiz vēršoties pie cilvēkiem, kas nav eksperti attiecīgajā zinātnes nozarē.
Tāpat izdevniecības tiek vainotas pārāk ātrā un dažreiz virspusīgā zinātniskā recenzēšanā (jo vairāk publikāciju, jo vairāk ieņēmumu; tāpēc atteikt publicēt rakstu žurnālam nav finansiāli izdevīgi), kā arī pašcitējumos un pat citēšanas karteļu veidošanā (tas ir, kad zinātniskie raksti žurnālā A pastiprināti citē žurnālu B un otrādi).
Izdevniecības apsūdz arī radošos centienos uzskrūvēt žurnālu ietekmes faktorus uz augšu. Jo lielāks ir žurnāla ietekmes faktors, jo garāka ir doktorantu un augstskolu mācībspēku rinda no visas pasaules, kas sūta žurnālam savas publikācijas un līdz ar tām arī naudu.
“Visi šie gadījumi, protams, ir akadēmiskās ētikas pārkāpumi. Taču šo rīku pielietojums ir izdevīgs visiem iesaistītajiem - žurnālu īpašniekam, redaktoriem, recenzentiem un rakstu autoriem. Iespējams, arī viena vai otra universitāte skatās uz šo lietu saprotoši - kā samērā vieglu un lētu veidu palielināt savu starptautisko reitingu. Piemēram, vairāk nekā trešdaļa no augstskolu pozīcijas prestižajā “Times Higher Education” universitāšu reitingā atspoguļo tās darbinieku zinātnisko rakstu skaitu un to citējamību “Scopus” datubāzē. Tāpēc par šādiem akadēmiskās ētikas pārkāpumiem parasti uzzinām “ex-post”, piemēram, kādam akadēmiskās vides pārstāvim analizējot nepamatoti augstas publikāciju skaita vai citējamības aktivitātes,” uzsver O. Krasnopjorovs.
Citi akadēmiskās vides pārstāvji savukārt oponē, ka “MDPI” un “Frontiers” eksponenciālās izaugsmes pamatā ir viņu čaklais darbs, augstā efektivitāte un salīdzinoši lētie nosacījumi, kā arī tradicionālo izdevniecību lēnīgums, augstās izmaksas un elitārisms.
O. Krasnopjorovs piekrīt arī šiem argumentiem, it īpaši tiem, kas attiecas uz tradicionālo akadēmisko izdevniecību kritiku. Vairākus mēnešus gaidīt pirmo reakciju uz savu iesniegto rakstu no kāda provinciāla Q3 žurnāla un pēc tam pāris gadus to precizēt nevar atļauties ne augstskolu mācībspēki (kuriem nepieciešamas publikācijas, lai tiktu pārvēlēti uz nākamo termiņu), ne doktoranti (kuriem nepieciešamas publikācijas, pirms var aizstāvēt doktora disertāciju). Jaunu, jaudīgu konkurentu ienākšana tirgū liek tradicionālām izdevniecībām sarosīties, kas ir apsveicami.
Taču acīm redzams, ka uz maksimāli lielu publikāciju skaitu mērķēto biznesa modeli grūti savienot ar nemainīgi augstu kvalitātes latiņu visos simtos žurnālu, kas strādā ar “MDPI” un “Frontiers” zīmoliem, un it īpaši šo žurnālu speciālizdevumos, kuru skaits aug eksponenciāli, un daži šajā faktā saskata vien kāri pēc arvien lielākas peļņas.
Latvijas situācija nav unikāla - arī citās ES valstīs ar iespaidīgiem zinātnisko rakstu pieaugumiem (piemēram, Bulgārijā un Rumānijā) tie notika lielākoties uz “Lielā trijnieka” žurnālu rēķina. Turpretī Vācijā, Francijā un Skandināvijas valstīs, kur “vieglais ceļš” uz “Web of Science” publikāciju caur “Lielo trijnieku” īpašu popularitāti neguva, zinātnisko rakstu skaits pieaug visai mēreni, kas lielā mērā atspoguļo normatīvo regulējumu šajās valstīs.
“Piemēram, Somijā publikācijas “MDPI” un “Frontiers” žurnālos tiek uzskatītas par nevērtīgām - tās neņems vai gandrīz neņems vērā, vērtējot zinātniskā darba veikumu vai kandidātu atbilstību akadēmiskiem amatiem. Vai līdzīgs regulējums nebūtu jāievieš arī Latvijā,” retoriski vaicā O. Krasnopjorovs.
Šobrīd gandrīz puse no Latvijas zinātnieku “Web of Science” publikācijām ir “Lielā trijnieka” žurnālos - šajā ziņā esam starp ES rekordistiem, atpaliekot tikai no Rumānijas un Bulgārijas. “Lielā trijnieka” žurnālu popularitāte ir augsta arī Lietuvā, Polijā un Dienvideiropas valstīs - visur, kur zinātnisko rakstu skaits uz iedzīvotāju iepriekš bijis ļoti zems. Un, ja nebūtu “Lielā trijnieka”, tas droši vien saglabātos ļoti zems arī šodien, uzskata raksta autors.
“MDPI” pēdējos gados kļuvusi par Latvijas zinātnieku iecienītāko izdevniecību - tās žurnāli publicē vairāk Latvijas zinātnieku “Web of Science” indeksēto zinātnisko rakstu nekā jebkura cita izdevniecība. Tāpat “MDPI” ir iecienītākā izdevniecība arī Lietuvā, Polijā un dažās Dienvideiropas valstīs. Pārējās ES valstīs visvairāk “Web of Science” zinātnisko rakstu publicēti izdevniecības “Elsevier” žurnālos, kur zinātnisko rakstu atlase parasti notiek striktāk un lēnāk. Vispārpieņemts ir uzskats, ka “Elsevier” žurnālos publicēties ir grūtāk nekā “MDPI”, bet arī prestižāk.
“Lielā trijnieka” žurnālu izplatība pa zinātnes nozarēm ir plaša. Zemās ietekmes “Emerging Sources” žurnāli ir īpaši iecienīti humanitārās un sociālās zinātnēs, kur tie veido gandrīz pusi no visām publikācijām. Savukārt eksaktajās un dzīvības zinātnēs katra trešā publikācija ir “MDPI” žurnālos. Turklāt sociālās zinātnēs un dzīvības zinātnēs arī publikācijas “Frontier” žurnālos nav retums.
Nevis kritizēt augstskolas, bet ieviest kvalitātes regulējumu
“Lielā trijnieka” žurnāli ir iecienīti teju visās Latvijas zinātniskajās institūcijās un augstskolās. Te “zilonis istabā”, protams, ir ilgstoši zemais zinātnes finansējums, jo droši vien nebūtu korekti pieprasīt Somijas kvalitātes zinātniskos rakstus par Bulgārijas zinātnes finansējumu, norāda O. Krasnopjorovs.
“Tāpēc mans ieteikums ir nevis kritizēt kādas zinātniskās institūcijas vai augstskolas, bet izstrādāt un ieviest praksē skaidru zinātnisko publikāciju kvalitātes regulējumu - sākot ar tenūrprofesūru, kur piešķirtais finansējums ir starptautiski konkurētspējīgs, taču zinātnisko publikāciju kvalitātes regulējums, šķiet, vēl joprojām nav sasniedzis pasaules labāko praksi.
Augstākās izglītības un zinātnes kvalitātē esam pārāk ilgi iestrēguši kaut kur pusceļā uz Ziemeļeiropas valstu līmeni - blakus Bulgārijai, Rumānijai, Lietuvai un Polijai. Skaidra un mūsdienīga zinātnisko publikāciju kvalitātes regulējuma ieviešana Latvijā būtu ievērojams solis Ziemeļeiropas virzienā,” secina O. Krasnopjorovs.
Raksts atspoguļo tā autora - Latvijas Bankas galvenā ekonomista, Latvijas Universitātes asociētā profesora, Latvijas Ekonometristu asociācijas valdes priekšsēdētāja Oļega Krasnopjorova - viedokli.
