Vienotībai un Reformu partijai nākamos četrus gadus pie pašvaldību varas galda jāpārtiek ar to, kas citiem palicis pāri. Vēlēšanu zaudētāji vārās dusmās, naktīs košļā saraudātos spilvenu stūrus un prāto: «Nu kā tā varēja gadīties, ka tā pati mitoloģija, kas vēl tik nesen gāja uz urrā, tagad vairs nemaz nestrādā? Vēlētājus vairs nevar nobiedēt ar oligarhu šausmu stāstiem, nenostrādāja sauklis, ka Rīga jāatdod Latvijai. Kāpēc?» Spožās valdošās elites pārstāvis pēcvēlēšanu naktīs, kad košļā saraudātā spilvena stūrus, ir pārskaities uz elektorātu un gānās ar četrstāvīgiem deviņiem pērkoniem un hermaniskiem lumpeniem.
Šādā dvēseles stāvoklī var rasties tieksme uz revanšu – ja ne iegūt ko sev, tad vismaz sariebt vēlēšanu uzvarētājiem, ieķēzīt viņu medus bļodiņā kādu darvas karoti.
Un jāteic – tādas iespējas valdošajiem ir, jo viņu rīcībā joprojām ir varena vara – var dalīt un pārdalīt valsts budžetu, pieņemt visādus interesantus likumus un uzrīdīt pašvaldībām represīvās struktūras. To valdošie darīja jau pirms pašvaldību vēlēšanām, un būtu pasaules brīnums, ja šis kurss piepeši mainītos. Jautājums ir tikai par to, līdz cik perversam līmenim saasināsies valdības un pašvaldību pretrunas.
Josifam Staļinam bija tēze, ka, jo tālāk attīstās sociālisms, jo asāka kļūst šķiru cīņa. Kaut kas uz to pusi notiek arī Latvijā, un pašlaik – jo tālāk «reformas», jo ministri naidīgāki pret vietvarām. Staļiniskākais no visiem ir vides aizsardzības un reģionālo reformu ministrs Edmunds Sprūdžs, kuru neinteresē, ka ir tāda Satversme, demokrātiskas iekārtas elementārie pamati, starptautiskās cilvēktiesības, nevainīguma prezumpcija, Eiropas Savienības tendences vietvaru stiprināšanā un tas, ka nekur Eiropā nav nekā līdzīga «antilemberga likumam». Būtu nieks, ja Sprūdžs būtu varonis vienpatis, taču viņa sekotāju rindās ir gandrīz visi valdošās koalīcijas deputāti. Tas ir bābiski – ja nevar vinnēt Lembergu vēlēšanās, tad mēģina pieņemt likumu, lai liegtu Lembergam strādāt.
RP līderis Vjačeslavs Dombrovskis nesen 100. panta preses klubā televīzijā izskatījās maigs, konstruktīvs un pauda, ka jācīnās par kaut ko, nevis pret. Bet tad būtu tā darbojies, nevis tikai runājis! Ja Reformu partija būtu uz pozitīvas cīnīšanās sliedēm, tad vilciens būtu devies uz priekšu, uz gaišo tāli, nevis pa īsāko ceļu uz kapiem.
Saskaņas centra/GKR vinnestu vēlēšanās Rīgā valdības valdošie paši sev un tautai cenšas izskaidrot ar lielu izšķērdību. Sak, nelietīgie populisti piešķīra skolēniem bezmaksas brīvbiļetes un tāpēc ļaudis bariem vien gāja par viņiem nobalsot. Jā, tas bija efektīgs un populistisks gājiens, taču ne jau ar to vien Ušakovs apdzina Ēlerti.
Taču no Vienotības puses jau skan neslēpta nožēla par to, ka Rīgas pašvaldībai rokā ir bijusi par daudz liela nauda, ka iepriekš Rīgas un principā arī visu pārējo pašvaldību resurss ir bijis pārmērīgi liels. Nav grūti paredzēt, ka šajos apstākļos, kad pašvaldību varā valdošā koalīcija ir pārstāvēta pamaz, notiks kādi centieni izmantot savu Saeimas varu, lai pierādītu tautai tēzi par sliktās Rīgas domes izšķērdību un citu nepareizo pašvaldību dzīvošanu pāri saviem līdzekļiem. Skaidrs, ka godīgāku iedzīvotāju ienākuma nodokļa sadali starp valsti un pašvaldībām, ko pagājušajā gadā lūdzās Latvijas Pašvaldību savienība, novadi un pilsētas neredzēs kā savas ausis. Drīzāk otrādi – pārdalīs nodokli vēl vairāk par sliktu pašvaldībām.
Otrs virziens, kā piegriezt skābekli un ko Reformu partija sāka jau labu brīdi pirms vēlēšanām, ir atņemt vietvarām tādu būtisku resursu kā pašvaldību kapitālsabiedrības. Vēl valdība, ja vien grib, var sabotēt projektus ar Eiropas Savienības naudas piesaisti un atbildību par neizdarību uzvelt pašvaldībām. Rīgā vispār būtu sapnis, ja pēc laika pilsētai vairs nebūtu nemaz naudas – ne sociālajām rūpēm, ne pat pašvaldību darbinieku algām. Tad gan valdības veiksmes stāstnieki varētu rādīt ar pirkstu un teikt, ka mēs jau brīdinājām.
Un brīvostas! Tās, protams, jāatņem pašvaldībām, izmainot likumu tā, ka pie lēmumu pieņemšanas brīvostu pārvaldes valdēs pašvaldību pārstāvji tiek pieaicināti tikai kā statisti skata pēc.
Tāds izskatās drūmais tālākās attīstības scenārijs, kas būs postošs visvairāk jau iedzīvotājiem. Reformu partijas destruktīvā izdoma ir spējīga radīt pat vēl baisākus moku rīkus pašvaldībām, lai tās degradētu, devalvētu un nosauktu šo procesu par reformām. Vienotība uz RP ekstrēmā fona pašlaik ir apmēram kā tās pašas indes vieglais variants – lielā mērā domā un dara to pašu, tomēr pagalam slimas lietas reizēm neatbalsta. Nebūtu slikti, ja Vienotība slimas lietas neatbalstītu nekad un atbrīvotos no atkarības – no tieksmes uzbrukt, kost, atriebties. Riebjot, protams, var norakt citus, bet neizbēgama ir arī sevis pašas norakšana. Sarkanā signāllampiņa jau mirgo.