Šonedēļ tika plaši iztiražēts jaunums tā sauktajā «Imantas hakera lietā», ka Tieslietu ministrija (TM) ir saņēmusi ASV Tieslietu departamenta vēstuli, kurā ASV sola garantēt, ka tiks ievērotas smagos kibernoziegumos apsūdzētā Imantas iedzīvotāja Denisa Čalovska cilvēktiesības, ja Latvija viņu izdos ASV.
Lakonieši persiešiem šādā gadījumā būtu atbildējuši «ja», Krievijas prezidents Vladimirs Putins atbildētu, ka «Krievija nekad nevienu neizdod», taču latvieši nav ne lakonieši, ne krievi. ASV ir Latvijas stratēģiskais partneris jeb priekšniecība, bet Latvija ir padotais, kam ASV izpratnē jāmācās angļu valoda, lai uz katru pasvilpienu, moži nostājoties miera stājā, varētu atsaukties: «Sir, yes, sir!»
Tas, ka ASV Tieslietu departaments garantē, ka tiks ievērotas Čalovska cilvēktiesības, izklausās pēc blefa. Amerikāņi ir pasaulē labākie pokera spēlētāji, un viņiem blefs padodas. Pēc būtības pateikt, ka tiks garantētas cilvēktiesības, ir tas pats, kas nepateikt neko, – tas ir kā zupas katlam pievienot glāzi ūdens. Nevar taču iedomāties situāciju, ka ASV lūgtu izdot Čalovski, bet vaļsirdīgi atzītos: «Sorrī, letvian valdība, mēs negarantējam, ka Čalovski nespīdzināsim.» Diezin vai var ticēt vilkiem, ka viņi nesaplosīs aitu, ja viņiem to atdos, tāpēc, ka viņi svēti solās to nesaplosīt. ASV prezidents Baraks Obama savulaik savai tautai pirms vēlēšanām solīja likvidēt ļaužu spīdzinātavu Gvantanamo, kur cilvēki, tajā skaitā nevainīgi, turēti ieslodzījumā desmit gadus bez tiesas un uz kaut kādu, ne visai pamatotu aizdomu pamata. Prezidentam neizdevās aizvērt Gvantanamo. Vai ir pamats ticēt, ka ASV Tieslietu departamentam izdosies turēt solījumu Latvijai? ASV «kibernoziegums» ir gandrīz vai sinonīms vārdam «terorisms», un šādu noziegumu atklāšanā tiek pieļautas izmeklēšanas «paātrinātās metodes» jeb nagu maukšana.
Latvijas valdībai nu ir izvēle. Cerams, ka Latvijas valdībai ir izvēle. Jo var gadīties, ka pa diplomātiskiem kanāliem mūsu ministri jau ir nostādīti miera stājā bez izvēles tiesībām teikt ko citu kā vienīgi: «Jā, ser!»
Ja tomēr Latvijas valdība var lemt, vai izdot Čalovski, tad tai jāpadomā par ļoti tālejošajām sekām, kādas var būt Latvijas krievu jaunieša izdošanai amerikāņu zvērināto žūrijai. Amerikāņu vēsturiski juridiskā domāšana ir stipri vien atšķirīga no Eiropas un sakņojas britu tiesību stūrakmenī par precedentu. Latvijā un Eiropā precedents arī, protams, ir svarīgs, taču ne izšķirošais. Turpretī amerikāņiem, kad vienreiz kaut kā ir nolemts, tad visi citi līdzīgi gadījumi tiek traktēti pēc jau iepriekš notikušā šnites.
Čalovskis Latvijā ir bezprecedenta gadījums. Taču tas ir pagaidām. Tas, kas turpmāk notiks ar Čalovski, būs precedents visiem nākamajiem līdzīgajiem gadījumiem ASV un Latvijas attiecībās pat pēc 100 gadiem. Pēc tās formulas, kādā tagad tiks atrisināts juridiskais divu valstu likumu atbilstību samezglojums, turpmāk tiks risināti visi pilsoņu izdošanas mezgli. Amerikāņi, balstoties uz jau vienreiz vinnēto Čalovska izdošanas lietu, turpmāk ar svētu pārliecību spiedīs uz Latviju, lai tā atmet savas kārtis katrā reizē, un pēc katras izspēles savas kārtis pat neparādīs.
Čalovska gadījumā ASV jau tagad spēlē ar aizklātām kārtīm – nav zināms, ko īsti Imantas jaunietis ir izdarījis, Latvijas institūcijām nav parādīti kādi pierādījumi, ir tikai apgalvojumi, ka ir pierādījumi, ka Čalovskis veicis smagus kibernoziegumus. Valdībai, kuras kompetencē tagad ir lemt izdot vai neizdot savu pilsoni citai valstij, jātic uz vārda, ka pierādījumi ir.
ASV no savām megalielvaras pozīcijām izdošanas jautājumos mēdz būt ļoti asimetriska pat pret tādām valstīm kā Vācija. Reiz viens Vācijas pilsonis cieta no amerikāņu dienestu patvaļas, taču amerikāņi nereaģēja uz vāciešu lūgumiem izdot patvaļniekus tiesāšanai un netiesāja viņus arī pie sevis.
Čalovska gadījumā absurds ir tas, ka viņš, ja arī ir veicis noziegumus, tad tos nav darījis Amerikā, bet sēžot pie sava datora Imantā. Kur ir problēma? Vai tad Latvijā nav likumu, tiesas, prokuratūras, advokatūras un cietuma? Normāli būtu, ja amerikāņi iesniegtu Latvijas tiesībsargājošām iestādēm faktūru, uz kuras pamata persona tiktu saukta pie kriminālatbildības saskaņā ar Latvijas Krimināllikumu.
Taisnība, ka cilvēkiem jāzina likumi, taču viņu pienākumos nav zināt visu pasaules valstu likumus. Ja cilvēks atrodas Latvijā, tad viņam jābūt likumpaklausīgam pret Latvijas, nevis ASV, Irānas vai Mongolijas likumiem. Ja rīdzinieks Rīgā novieto neatļautā vietā auto, tad viņu nevar sodīt ar tāda apmēra naudassodu, kāds par šādu pārkāpumu pienākas Ņujorkā vai Stokholmā. Ja kāds ir apzadzis citas valsts pilsoni, atrodoties Latvijā, tad tā ir zagšana, taču par zādzību viņu jātiesā pēc Latvijas likuma, nevis ASV vai šariāta likumiem.
Čalovskim par ASV tiesu sistēmas īpatnībām zināms tikai no Holivudas filmām – viņš nekad nav varējis iedomāties, ka reālā dzīvē var nākties stāties amerikāņu zvērināto žūrijas priekšā. Turklāt iespējamais viņa tiesāšanas šovs notiks angliski – Čalovskis angliski prot, taču ne tādā līmenī, lai reaģētu uz negaidītiem šova pavērsieniem, izprastu divdomīgas šīs valodas nianses, kuras vēlāk var izrādīties izšķirošas pie verdikta. Amerikāņu žūrijai, kas sastāvēs no nejauši izvēlētiem sabiedrības locekļiem – mājsaimniecēm, fermeriem, inženieriem –, priekšstats par Latviju ir visai miglains – zeme kaut kur Austrumeiropā, kur valda lāči un mafija. Skaidrs, ka tiesājamais ir mafiozs, – ko tur vispār runāt. Kāda tur runa par taisnīgu tiesu? Un par kādu naudu Čalovskis algos nejēdzīgi dārgos ASV advokātus? Ja viņš tiešām ir nozadzis tos desmitus miljonus, kuri esot iztukšoti no dažādu valstu banku kontiem, tad problēmu nav. Bet, ja viņš nav nozadzis, tad uz cik kvalitatīvu aizstāvību viņš var cerēt? Viņa vecāku ienākumu un uzkrājumu diezin vai pietiek, lai samaksātu amerikāņu advokātam kaut pāris stundu darba likmi.
ASV un Latvijas sodi par dažādiem nodarījumiem nav pat salīdzināmi – par dažu vienādu noziegumu Latvijā iedotu piecus gadus, bet Amerikā mūža ieslodzījumu.
Čalovskim Amerikā draud kaut kādi vājprātīgi sodi – ne ta 30, bet varbūt 60 gadi būrī. Latvijas likumos pat pie visbriesmīgākā nodarījuma, kāds vien iespējams interneta vidē, iespējamais sods ir daudz, daudzkārt mazāks – pēc Latvijas Krimināllikuma, ja datorkrāpšana veikta lielā apmērā vai ja to darījusi organizēta grupa, soda ar brīvības atņemšanu no diviem līdz desmit gadiem. Tātad visbaisākajam noziedzniekam var iedot 10 gadus, bet, ja ir kādi attaisnojoši apstākļi, var arī divus. Turklāt nav jau teikts, ka Čalovskis ir ko tiešām nodarījis, tur tad jābūt tiesai, apsūdzības un aizstāvības sacensībai. Kāpēc šī sacensība nevar notikt tepat Latvijā, nudien nav saprotams.
Čalovska lieta varētu kalpot par katalizatoru tam, lai tiktu sakārtotas ASV un Latvijas savstarpējās juridiskās attiecības – lai tiktu precīzi noteikta kārtība, kādos gadījumos abu valstu pilsoņi tiek izdoti, kādos ne, kā notiek šo pilsoņu soda izciešana, kurā valstī un uz kādiem termiņiem. Šajā attiecību sakārtošanā Latvijas pusei vajadzētu būt ar mugurkaulu un pašcieņu – ar apziņu, ka mūsu pilsoņi, viņu tiesības un cilvēktiesības ir tikpat vērtīgas kā Amerikas pilsoņiem.