Premjers Valdis Dombrovskis un viņa «tiesiskumam visdraudzīgākā valdība» nebeidz vien līksmot par savu grandiozo panākumu, – neraugoties uz to, ka sabiedrībā ir noraidoša attieksme pret eiro ieviešanu, nekas vairs nespēj kavēt Latvijas iekļaušanos eirozonā nākamgad.
«Bravo!» sauc Briseles un Strasbūras eirobirokrāti, «Lieliski!» aplaudē skandināvu baņķieri un starptautiskā finanšu oligarhija. Latvijas valdītāji ir parādījuši, ka spēj izpildīt uzdevumus. Par to Dombrovskim, finanšu ministram Andrim Vilkam un vēl citiem, kam ir nopelni eiro ieviešanas druvā, gan jau tiks atvēlēts kāds jauks, ienesīgs amats Eiropā, kad būs pabeigta premjerēšana un ministrēšana.
Taču pagaidām Dombrovskis, Vilks un citi ir savos pašreizējos amatos, un no tā, cik čakli viņi turpinās strādāt, ir atkarīgs, cik ienesīgs un augsts būs viņu nākamais amats. Ar eiro ieviešanu viss jau ir skaidrs – atlikusi tikai praktiskā valūtu nomaiņa; jāpabeidz tērēt eirozombēšanai jeb «informēšanai» no ES atvēlētos divus miljonus eiro, nu un vēl visādi tādi tehniski sīkumi.
Bet jau ir laiks padomāt, kādus tad vēl izaicinājumus varētu likt priekšā ārvalstu draugi mūsu politiskajai elitei un tās vadošajām figūrām?
Viena tēma, par kuru sabiedrība un politiskā vide sen nav vingrojusi, ir ebreju īpašumu restitūcijas jautājums. Šomēnes Latviju savā otrajā vizītē apmeklēja ASV īpašais sūtnis holokausta jautājumos Duglass Deividsons, kurš, protams, skubināja atrisināt restitūcijas jautājumu. Septembrī paredzētas ebreju kopienas sarunas ar Saeimas deputātiem par to pašu.
Tajos drūmajos laikos, kad Latvijā varu bija sagrābuši oligarhu briesmoņi, par premjeru strādāja tāds Aigars Kalvītis, ja atceraties. Tad, lūk, šis Kalvītis nenokārtoja ebreju restitūcijas jautājumu. Kur tagad ir Kalvītis? Un vai Dombrovskis gribētu būt Kalvītis? Diezin vai.
Restitūcijas jautājums tika atlikts uz nenoteiktu laiku tāpēc, ka bija liela ekonomiskā dižķibele, taču kas kaitē atgriezties pie tā tagad? Valdis Dombrovskis ir sinonīms vārdiem «veiksmes stāsts». Maķedonijas Aleksandrs pēc uzvarām Persijā tika nodēvēts par Aleksandru Lielo; iespējams, Valdis Dombrovskis vēsturē tiks ierakstīts kā Valdis Veiksmīgais vai Valdis Veiksmstāstīgais. Latvija, kā mēs visi zinām, ir no krīzes izkļuvusi, budžetā ir milzīgs pārpalikums, eksports pieaudzis, ārvalstu investori drūzmējas rindā un kaujas par tiesībām ieguldīt miljardus Latvijas ekonomikā, Latvija tagad ir tik bagāta, ka daudzbērnu ģimenes var atļauties pasūtīt suši un picas no lepnākajiem Rīgas centra restorāniem. Līdz ar to līdzekļu atrašana restitūcijai vairs nav problēma.
Vasara ir kāzu laiks, un latviešiem te ir visādas tradīcijas – izgreznotas automašīnas, balti līgavu tērpi, ceremonija baznīcā un tad vēl visāda tautiska mičošana vakarā. Taču nākamajā vai vismaz aiznākamajā vasarā šīs jaukās tradīcijas varētu papildināties ar vēl jaunām krāsām – ar visām varavīksnes krāsām, kad tēvadēls precēsies ar tēvadēlu, zeltene ar zelteni. Jo, raugi, Latvijai ir pēdējais laiks kļūt par demokrātisku valsti. Mēs līdz šim domājām, ka Latvija tā kā ir demokrātiska valsts, tas pat Satversmē rakstīts. Taču izrādās, ka nav vis. Žurnāla Ir komentētājs Aivars Ozoliņš paskaidro, ka pastāv tieša sakarība starp demokrātijas līmeni valstī un geju tiesībām. Jo valstī geji laimīgāki, jo valsts demokrātiskāka. Valdībai un Saeimai jāsaprot, ka jārīkojas tā, lai Latvijai neviens nevarētu pārmest demokrātijas trūkumu. Ja tā padomā, tad taisnība vien ir – demokrātijas šūpulī Senajā Grieķijā tas, ka vecāks vīrs mīlēja puisēnus, neskaitījās nekas nosodāms, bet bija pat slavējami. Jau senatnē pastāvēja demokrātijas un gejības sakarība! Tāpat ir arī mūsdienās. Latvijai nevis jāvelkas nopakaļ pārējai progresīvajai, liberālajai pasaulei, bet savā tolerancē jāapsteidz tā visa un jānostājas priekšgalā kā paraugam. Skaidrs, ka pirmām kārtām no Satversmes jāsvītro arhaiskās normas par laulību kā vīrieša un sievietes savienību, kas tur tika ierakstītas šausmīgo oligarhu laikā. Jānostiprina likumā geju un lesbiešu laulības, jāakceptē bērnu adoptēšanas tiesības netradicionālajiem pāriem. Lai homoseksuālisti nejustos apspiesti, jānodrošina viņiem kvotas valsts un pašvaldību uzņēmumu amatos. Arī valdība nevar būt izņēmums – trešdaļa ministru krēslu gejiem, trešdaļa lesbietēm, trešdaļa naturāļiem jeb personām ar heteroseksuāļu orientāciju. Nē, bet vēl taču ir arī transpersonas. Tātad trešdaļa transpersonām, trešdaļa gejiem, trešdaļa lesbietēm....
Praids likumdošanā varbūt kādai sabiedrības daļai nešķitīs labs, taču šo sabiedrību var neņemt galvā – lumpeņi lai pastāv pie ratiem. Lumpeņi jau stāv pie ratiem eiro ieviešanas jautājumā, un valdībai viņu viedokļa galvā neņemšanā roka jau ir piešauta.