Nelija Jezdakova grasījās un grasījās atstāt VID ģenerāldirektores posteni jau sen, bet oficiāli šīs ziņas dienests allaž noliedza, stāstot, ka negrasās. Tagad nostāsti par iespējamo Jezdakovas atstādināšanos ir materializējušies – viņa paziņojusi, ka amatu pamet.
Viņa nepaskaidro, kāpēc, taču, ievērtējot priekšvēsturi un ap VID virmojošo politisko kaisli, gara acīm var iztēloties atlūguma cēloņus.
Jezdakova premjera Einara Repšes laikā tika iecelta amatā Dzintara Jakāna vietā ar uzdevumu izbeigt ieilgušo situāciju, kurā VID šad un tad pieķer KNAB darbiniekus nodokļu, amatpersonu deklarāciju un darījumu blēdībās. Šāda divu ar represīvām funkcijām apveltītu dienestu konkurence jeb, kā toreizējais prezidents Valdis Zatlers definēja, «mentu kari» bija jāizbeidz un jāpanāk, lai pilnīgi viss nagu maukšanas iestāžu laukums pakļaujas vienai partijai bez atlikuma. Tas lieliski izdevās. Nepakļāvīgie Valsts ieņēmumu dienestā tika diskreditēti un padzīti, un iestājās miera un pārlaimes ēra – KNAB darbinieki, kas bija iepriekš ņēmuši kredītus no apšaubāmām firmām sava zirgu biznesa attīstībai, izrādījās sirdsšķīsti eņģeļi. Tagad viņi var ņemt vēl vairāk un neko nedeklarēt, jo VID viņiem pakaļ vairs nedzied. KNAB un VID ir zem viena jumta.
Jezdakovai tika iedalīta ļoti nepateicīga vēsturiskā loma – pārtraukt VID interesēšanos par KNAB un rūpēties, lai dienests dara tam oficiāli likumos noteiktās funkcijas – pirmām kārtām nodokļu iekasēšanu, lai valsts budžetā ienāk naudiņa. Jezdakova, cik nu ir spējusi, ir strādājusi un politisko pasūtījumu arī pildījusi, taču visam ir savas robežas un savs gals. Droši vien, ka Jezdakovai kā profesionālei kļuva neizturami dzīvot zem politiskā presinga, kur pret vienu ļaužu kopu jāizturas ar īpašu bardzību, bet citu pārkāpumi jāpiesedz.
Turklāt laika gaitā politikā daudz kas ir mainījies, agrākie draugi kļuvuši par naidniekiem, Repše ir pametis Vienotību un ķīlē augšā savu partiju. Kā lai te saprot, kuram klausīt? Vienotības iekšpusē noris cīņa par varu, un šajā cīņā visādas metodes labas. Jezdakovai kā Repšes ieliktenei šajās jaunajās lugās lomas vairs nav. Dabiski, ka viņa jau pasen ir gribējusi pamukt malā – alga neliela, varas gandrīz nekādas, jo VID ir nemitīgi strukturāli raustīts, reformēts un rotēts. Viņai ir pielikti četri vietnieki, kuriem teikšana lielāka nekā viņai pašai, toties viņai palikusi atbildība par visu gadījumā, ja šo vietnieku struktūras sadara ko šķību.
Bet nu galēji ļauni jau pret Jezdakovu neviens negrasās izdarīties – gan jau viņai tiks radīta kāda padomnieces vieta turpat VID, kas ļaus savienot darbu ar kādu akadēmisku pasniegšanas vai pētīšanas darbu, un naudiski viņa būs ieguvēja.
Ar Jezdakovas atlūgumu tagad atveras neliela elle skarbiem politiskiem cīniņiem, blefošanai un aizkulišu intrigām par to, kurš poliekonomiskais Vienotības iekšējais grupējums turpmāk kontrolēs VID. Lai par nākamo VID ģenerāldirektoru nejauši nekļūtu pavisam kāds svešais, kas pavisam nav saistīts ar Vienotību, iespējams, tiks nejauši aizmirsts tāds vārds kā konkurss – būs liela gribēšana iecelt jauno VID ģenerāldirektoru bez kāda konkursa, stāstot publikai, ka vadītājam jābūt no VID dzīlēm, lielam profesionālim, ar caurspīdīgi kristāldzidru reputāciju un tādā garā. Vienotība ir svēta un tiesiska, taču ne gadījumos, kad jautājums ir par tādu svarīgu iestādi kā VID. Lai arī vara dienesta ģenerāldirektoram ir samazināta, viņa rīcībā var nonākt informācija par politiskās elites nodokļiem, īpašumiem, meliem, slēpšanu un nez no kurienes uzradušos piepešu turību. Lai šādas ziņas nemūžam nenoplūstu, par VID vadītāju drīkst iecelt tikai absolūti uzticamu, Vienotībai lojālu kadru. Tālāk šim kadram būs jāpakļaujas nevis kādiem Vienotības iekšpusē atstumtajiem jaunupiem, bet jāzina, kurš grupējums ir stiprākais. Šādu eksāmenu nolikt ir grūti, jo pašā Vienotībā to nezina – tāpēc, ka cīņa tikai risinās un pieņemas spēkā.
Reālākie kandidāti ir līdzšinējie VID ģenerāldirektores vietnieki Jarockis, Kravalis, Pētersone. Tos tad vētīs, lustrēs, un vinnēs tas, par kuru vienosies partijas dažādie spārni.
Var atgadīties, ka posteni piedāvās bijušajai Valsts kontrolierei Ingunai Sudrabai. Sudraba atteiksies, bet Vienotība būs parādījusies publikai kā liela publikas mīlules mīlētāja. Vienlaikus tā būs netieša norāde šai pašai publikai, ka Sudrabu nevajag tik ļoti mīlēt, ja jau viņa atsakās no tautai tik svarīga un grūta amata – nemaz negrib rūpēties par valsts ieņēmumiem.