Pirms diviem gadiem bija tāda pati saulaina maija nogale kā tagad. Latvijas politikas un mediju telpā atskanēja šaušalīga bļaušana. Esot ierosināta nedzirdēti skarba krimināllieta, kuru uzreiz nodēvēja par oligarhu lietu.
Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) darbinieki kā traki suņi plosījās pa visu valsti, veicot kratīšanas daudzās ēkās. Tostarp iebruka arī Neatkarīgās redakcijā un ņēmās purināt un apgrābstīt uz žurnālistu galdiem stāvošos papīrus. Tā līdz pat šim laikam nav skaidrs, kādā sakarā knabistiem savajadzējās brutālu uzbrukumu plašsaziņas līdzekļiem. Līdzīga pelēko vīriņu vizīte esot bijusi arī Dienā.
Tautai tika paziņots, ka KNAB veicis vērienīgas kratīšanas ar tā dēvētajiem oligarhiem saistītajos īpašumos saistībā ar 20. maijā ierosinātu kriminālprocesu pēc Krimināllikuma (KL) pantiem par kukuļņemšanu, kukuļdošanu, noziedzīgi iegūtu finanšu līdzekļu legalizēšanu, dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu un valsts amatpersonām likumā noteikto ierobežojumu pārkāpšanu. Tauta noelsās: nu gan visi trīs – Andris Šķēle, Ainars Šlesers un Aivars Lembergs – pieķerti un sēdēs.
Kur tagad ir oligarhu lieta? Lielais troksnis ir noplacis tā, ka neskan vairs pat klusa čabēšana. Jo lieta ir izčibējusi. Izskatās, ka paši knabisti un prokurori šo lietu ir aizmirsuši un ar mokām atminas, par ko bija stāsts. Nesen, kad žurnālisti centās atgādināt un iztaujāt, ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers mēģināja izskatīties možs un stāstīja, ka oligarhu lietā tiekot strādāts pie juridiskā pamatojuma. Nuja – vispirms bļāvieni, kliedzieni, lietas ierosināšana, bet pēc tam, pēc diviem gadiem, sāk vaiga sviedros strādāt, meklējot, uz kāda pamata lieta ierosināta. Vispār normāli jau gan būtu, ja tiktu darīts otrādi...
Skaidrs, ka oligarhu lieta ir pupu pākstis, un tā ir tikai viena no daudzajām krimināllietām, ko KNAB un prokuratūra gadu gaitā ir safabricējusi pēc Vienotības (agrāk Jaunā laika) politiskā pasūtījuma. Allaž šādas lietas tiek laistas gaisā, pieskaņojot tās kādai politiskai vajadzībai vai politiskam notikumam (visbiežāk vēlēšanām). Trokšņainā plosīšanās ar kratīšanu un oligarhu lietu lieti noderēja smalki izplānotajam apvērsumam – Saeima balsojumā neatļāva veikt kratīšanu Šlesera dzīvoklī, pēc kā toreizējais prezidents Valdis Zatlers ierosināja Saeimas atlaišanu.
Šādas standartsituācijas atkārtojas atkal un atkal gluži kā pēc rokasgrāmatas un ir jau iepriekš prognozējamas. Šķēle un Šlesers vairs nav aktuāli, tāpēc viņi KNAB vairs neinteresē. Pret Lembergu ir noslinkots un nekas jauns nav sarūpēts, ja neskaita centienus pieņemt īpašu viņam veltītu likumu, ar kuru aizliegt viņam strādāt domē.
Tagad darba kārtībā un KNAB ēdienkartē galvenais ir Saskaņas centrs un Rīgas mērs Nils Ušakovs.
Un paskat, cik brīnumaina sagadīšanās! KNAB veicis priekšvēlēšanu kratīšanu Rīgas domes Satiksmes departamentā. Ja nebūtu priekšvēstures, kurā KNAB jau vairākkārt pamanīts kā Vienotības politiskās policijas un sabiedrisko attiecību kantora apvienojums, cilvēki noteikti noticētu, ka patiešām Satiksmes departamentā kratīšana notikusi ar nopietnu, reālu pamatu, ka sliktie pieķerti pie rokas un ka ļaunie kukuļņēmēji saņems pelnīto sodu.
Taču tagad šāda kratīšana cerēto efektu nesasniegs. Drīzāk otrādi – Ušakova fani vēl vairāk saliedēsies ap savu elku. Kuram KNAB grib iestāstīt, ka ierašanās Satiksmes departamentā nav saistīta ar pašvaldību vēlēšanām?
Pats trakākais, ka visādi var būt – iespējams, ka patiešām Satiksmes departamentā ir zaguši. Departamentos tā gadās. Taču ja pret korupciju cīnās Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs un tas tiek darīts vēlēšanu kampaņas karstākajā laikā, tad zūd ticamība. Pasākums tagad izskatās tā, ka Vienotības partijas biroja darbinieki ierodas Saskaņas centra partijas birojā un sāk tur rakāties pa dokumentu skapjiem.
Skolā gadās, ka kāds no bērniem uzraksta ideālu kontroldarbu, taču skolotāja liek viņam nesekmīgu atzīmi, jo zina, ka viņš allaž špiko un melo. Tās ir lielas asaras. Taču skolēns pats sev sarūpējis tādu reputāciju, ka viņam netic arī tad, ja viņš nemelo. Tāpat KNAB ir fabricējis un fabricējis tā, ka vairs nevar atšķirt, kurā brīdī tas varbūt nefabricē.