Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju (KNAB) pirms desmit ar pusi gadiem dibināja kā specializētu pretkorupcijas iestādi, kurai jāveic normatīvajos aktos noteiktās funkcijas korupcijas novēršanā, apkarošanā un politisko partiju finansēšanas un priekšvēlēšanu aģitācijas kontrolē.
Tā tas jauki skanēja. Taču faktiski no KNAB iznāca kas cits – KNAB tapa par Jaunā laika, tagad Vienotības politisku policiju, kas izseko un iznīcina konkurentus un piesedz pašas Vienotības politiķus.
KNAB izveides ideju atnesa un likumdevējiem uzspieda ārvalstiskās organizācijas Delna, Providus, tolaik vēl Sarmītes Ēlertes dresētā avīze Diena un Repšes Jaunais laiks, kas tobrīd bija rullējošā šo aprindu favorītpartija. Savukārt toreizējā premjera Einara Repšes favorītdarbiniece un valsts galvenā antikoruptante bija Juta Strīķe, kura ar fanātisku spīdumu acīs ķērās pie darba. Ļaužu masas alka asiņu un trīsēja gaidās, kad tirgus laukumos tiks cirstas galvas. KNAB pieprasījumu apmierināja, veicot kratīšanas un arestu šovus.
KNAB dzemdināšanas laika akušierus ne pārāk interesēja tādi sīkumi, kā tiks veikta paša KNAB darba kontrole un pārraudzība. Rezultātā KNAB tika uztaisīts par kantori, kam ir bezrobežu, ārpussistēmas vara, un nav nevienas citas institūcijas, kas varētu izmeklēt un saukt pie likumpaklausības pašu KNAB, ja tas pats veic kādus pārkāpumus vai noziegumus. Tāpēc KNAB loģiski ir izlaidies un darbinieki uzvedas kā patvaļīgi atamani un bezkaunīgas plintnieces.
Ar pārraudzību vēl tur kaut kas tika gudrots – sākumā KNAB bija zem Tieslietu ministrijas, pēc tam premjera pārraudzībā, taču, kad premjera uzvārds bija Kalvītis, izrādījās, ka KNAB šai pārraudzībai var slaidi uzspļaut.
Jau pašā sākumā KNAB ir radīts šķībi, tāpēc ir tikai likumsakarīgi pašreizējie, kārtējie «no mājām iznestie mēsli» – bosings, mobings, KNAB vadītāja Jaroslava Streļčenoka un viņa vietnieces Strīķes attiecību situāciju komēdijas.
No Streļčenoka gaidīja, ka viņš tāpat kā savulaik Aleksejs Loskutovs būs paklausīgs zēns – Strīķe vadīs ar asiņainu pātadziņu, bet Streļčenoks mēģinās KNAB dīvainās darbības izskaidrot sabiedrībai. Taču sanācis ir citādi – Streļčenoks nav apmierinājies ar preses sekretāra lomu un pats grib vadīt. Savas vietnieces Strīķes un vēl divu augstu KNAB darbinieču pagājušā gada darbu Streļčenoks novērtējis ar zemu līmeni – tik zemu, ka dāmām tā kā nevajadzētu nemaz vairs atrasties amatos.
Streļčenoks negaidīti ir izrādījies neticami drosmīgs – ne vien nav piekritis būt par kāzu ģenerāli, bet ņēmis rokās KNAB grožus, centies ieviest kārtību. Tieši to pašu iepriekš mēģināja bijušais KNAB priekšnieks Normunds Vilnītis, taču aplauzās – Strīķe viņam pārkoda sprandu. Vilnītim bija grūti, jo viņu pasludināja par «oligarhu ielikteni» un izbļāva no amata. Ar Streļčenoku ir mazliet savādāk – viņu ir iecēlusi «tiesiskuma koalīcija», un «oligarhus» viņam nekādi nepiesiesi. Cīņa tātad notiek pašu «svēto» iekšpusē – valdošajā partijā, kur grupējumi saprot, ka tas, kam nākotnē piederēs KNAB, ir tikpat svarīgi kā boļševikiem pasta un telegrāfa ieņemšana.
Darba kārtību valstī ilgi ir noteikusi sektantiska ļaužu kopa, kas savulaik organizēja lietussargu grautiņus, taču tagad Ēlertei un viņas snobiskajam galmam vara sāk šļukt ārā no rokām – ne tikai vara valstī un politikā kopumā, bet arī ietekme Vienotībā. Ir Vienotībā citi grupējumi, kas ir vinnējuši Sarmīti intrigu un liekulības spēlītēs, laižot viņu par Rīgas mēra kandidāti un pēc tam ar lielu prieku noskatoties, kā viņa izgāžas. Intrigas turpināsies, un, protams, tās atsauksies arī uz KNAB, kā arī no KNAB tiks prasīts, lai tas varas kumosu pārdalē piedalās ar saviem represīvajiem resursiem. Nav izslēgts pat, ka nākamībā var notikt kas neparasts – KNAB vēršanās ne vairs tikai pret tradicionālajiem upuriem, bet arī pret kādu no Vienotības dižvīriem vai dižsievām. Tas gan būs amizanti.
Šajā grūtajā brīdī piesardzīgais premjers un it kā KNAB pārraudzītājs Valdis Dombrovskis ir mēģinājis nokratīt no sevis atbildību un uzvelt to Valsts kontrolei – ieraut to vodeviļā savā vietā un iesmērēt tai šķīrējtiesneses lomu. Viņš lūdzis Valsts kontroli veikt KNAB darbību likumības un lietderības auditu. Taču valsts kontroliere Elita Krūmiņa paziņojusi, ka tai nav finansējuma ārpuskārtas pārbaudēm. Krūmiņa negrib bāzties iekšā svešā karā un premjeru atšuj – lai jau nu puisis tiek galā pats.
Taču maza jēga būtu tādam auditam, kurā tiktu vērtēta KNAB darbību likumība un lietderība...
Vajadzētu vērtēt paša KNAB kā tāda likumību un lietderību.
Iespējams, ka nav šis birojs ne likumīgs, ne lietderīgs. Un, ja birojs nav īsti likumīgs, tad arī tā darbība nevar būt pārāk likumīga – tad rodas safabricētas krimināllietas, naudas zušana no seifiem un atsevišķu darbinieku brīnumainais turības pieaugums. Ir tikai dabiski, ka darbinieki negrib šķirties no marmelādes un organizē mobingu pret Streļčenoka bosingu.
Normāli būtu, ja korupciju apkarotu normāla policijas struktūra, kurai ir skaidra tās pakļautība, kur cilvēki zina, kas ir subordinācija, pavēle un tās izpilde. Ja gadās, ka kāds darbinieks ir «vilkatis uzplečos», tad mehānisms, kādā veidā viņš tiek ņemts pie dziesmas. Protams, normālai struktūrai būtu jābūt depolitizētai.
Taču KNAB nav normāla struktūra, uz kuru attiektos demokrātiskas valsts judikatūra, bet partejiska, brutāla zonderkomanda. Nevis kādi objektīvi darbinieku vērtēšanas kritēriji vai audits tagad ko noteiks, bet tas, kurš grupējums gūs virsroku Vienotībā – tas arī noteiks, vai KNAB turpmāk vadīs Strīķe, Streļčenoks vai kāds cits.