Eirorubeņa riesta dziesma

 

Vairs tikai pusgads atlicis līdz skaistajam, orgastiskajam brīdim, kad Latvijas valdošā politiskā elite paukšķinās šampanieša pudeļu korķus par godu lata nomaiņai pret eiro. Vairs jau nekas nekavē.

Neesot nekādu ārēju vai iekšēju šķēršļu. Finanšu ministrs Andris Vilks (Vienotība) uzskata, ka drīzumā gaidāmajā Eiropas finanšu ministru sanāksmē nekādas iebildes pret eiro ieviešanu Latvijā neizskanēs. Arī tad, ja Latvijā izdosies sarīkot referendumu un iedzīvotāji nobalsos pret eiro ieviešanu, Vilks LNT raidījumā 900 sekundes pauda viedokli, ka šādam referendumam būtu tikai konsultatīvs raksturs un tas nemainītu Latvijas gaitu uz eirozonu, jo lēmums par eiro ieviešanu Latvijā esot pieņemts jau pirms daudziem gadiem. «Konstitucionālie eksperti» esot to pauduši. Īsāk sakot, visa latvju zeme pārlaimē to vien gaida, kad beidzot varēs atbrīvoties no nīstā lata un turpmāk savos makos glabāt tikai brīnišķās eiro banknotes.

Par «konstitucionālajiem ekspertiem» tomēr Vilks nesaka gluži taisnību. Tie, kas ar lielu aizrautību atkārto vienu un to pašu frāzi, ka, balsojot par iestāšanos Eiropas Savienībā, latvieši nobalsojuši arī par iestāšanos eirozonā, nav konstitucionālo tiesību eksperti, bet politiķi un baņķieri – Einars Repše, Ilmārs Rimšēvičs, Valdis Dombrovskis, Vilks pats. Tie ir ļaudis, kam eiro ieviešana ir personiski izdevīga, kas cer no lielā eirourrā gājiena sev kādas politiskas dividendes vai amatus un atzinīgu uzsišanu uz pleca Strasbūrā un Briselē. Lielākais šīs valsts konstitucionālo tiesību eksperts, Satversmes tiesas priekšsēdētājs Gunārs Kūtris teica ko citu – ka tautai ir tiesības par šo jautājumu izteikties referendumā. Teikt, ka no konstitūcijas un demokrātijas viedokļa ar eiro viss ir čikiniekā, ir apmēram tas pats, kas apgalvot, ka 1940. gadā latvju tauta aiz laba prāta, pati to gribēdama, kvēli lūdza uzņemt Latviju PSRS draudzīgo republiku saimē. Tā to var teikt, bet ne gluži tā bija.

Ne gluži tā bija, ka latvieši balsoja par eiro. Par iestāšanos ES balsoja gan, bet par eiro nebalsoja vis. Vilks tagad tā mazliet pārraksta pavisam ne tik senu vēsturi un domā, ka ļaudis vairs neatceras, ko darījuši un par ko balsojuši 2003. gada 20 septembrī.

Ietiepīgā eiroieviešana, neraugoties ne uz ko un par katru cenu, raksturo pašreizējās valdošās politiskās elites aroganci un nedemokrātiskumu. Viņi var stāstīt rītā un vakarā, ka ir tiesiski, demokrāti un svēti, taču tā nav turēšanās pie demokrātijas principiem – neļaut tautai izteikties par tai svarīgu jautājumu – vai atteikties, vai paturēt savu nacionālo valūtu. Tas ir pietiekami svarīgs jautājums referendumam. Katrā ziņā daudz svarīgāks nekā savulaik referendums par drošības iestāžu likumiem, no kuriem kaut ko saprata gandrīz vai tikai vien paši šo drošības iestāžu darbinieki. To, kāda nauda makā, saprot katrs. Un ikvienam ir tiesības izvēlēties, vai viņš grib makā eiro vai latus.

Bet šīs tiesības izvēlēties tautai tiek atņemtas. Varat jūs rīkot cik referendumus vien gribat, tiem tāpat būs tikai konsultatīvs raksturs.

Tāda augstprātība kā pašreizējai tiesiskajai koalīcijai nav bijusi nevienam priekšgājējam. Pat Andris Šķēle, kad bija savos varas augstumos un jutās kā vadonis, reiz sagribēja tā kā likvidēt Satversmes tiesu. Sak, priekš kam tāda vajadzīga? Taču viņam pietika saprāta paklausīt konstitucionālo tiesību jomā gudrākiem cilvēkiem, ka tā darīt nebūs labi, un finālā Satversmes tiesa netika izformēta. Bārdainais šausmonis, oligarhs iznāk daudz demokrātiskāks nekā pašreizējie tiesiskie un reformīgie!

Ja tiesiskie un reformīgie būtu patiesi demokrātijas ideālu atzinēji, viņi paši būtu aģitējuši un rīkojuši referendumu, pirms kura tad stāstītu visas daiļās eiro priekšrocības un censtos apgāzt oponentu tēzes. Tā vietā ir rubeņa riesta dziesma, kur nedzird nekādas iebildes – valdošā koalīcija izliekas, ka Latvijā nav cita viedokļa – ir tikai eiro un eiro. Tāpat kā 1940. gadā.