Labu pārvaldību, tiesiskumu, caurspīdību un visādas tādas skaistas lietas piesaucot, pašreizējā valdošā «tiesiskuma un reformu» koalīcija ir pieņēmusi kaudzēm dažādu likumu, kuru efekts kaut kā sanāk tieši pretējs deklarētajiem mērķiem – ir kaitējošs labai pārvaldībai, graujošs tiesiskumam un dubļains caurspīdībai. Aizvadīto pašvaldību vēlēšanu rezultāts ir kārtējais šāds piemērs.
Mainot spēles noteikumus spēles laikā, valdošā koalīcija panāca likuma grozījumus, ar kuriem tika aizliegta politiskā reklāma televīzijā mēnesi pirms vēlēšanām.
Kas tad ar to ir panākts? Šajās vēlēšanās bija rekordzema vēlētāju aktivitāte – mazāk nekā puse balsstiesīgo neuzskatīja par vajadzīgu iet balsot. Daļēji tas bija tāpēc, ka vienai daļai tiešām vienalga un viņi uzskata, ka viņu balss neko neietekmēs, daļēji tāpēc, ka vēlētājs ir piesiets vienam iecirknim un, ja viņš piektdienas vakarā devies pie radiem vai laukiem, viņam nebija iespējas nobalsot. Taču pašu galveno grūdienu neaktivitātei panāca reklāmas aizliegums. Tas ir elementāri – ja preci nereklamē, tad to pērk mazāk vai nepērk nemaz. Daudzviet, kur nebija arī vides reklāmu, par vēlēšanām aizmirsa, to tuvums nebija pat pamanāms. Vai tas ir labi demokrātijai? Protams, ne. Jo plašākus ļaužu slāņus pārstāv vara, jo vairāk demokrātijas. Ir gan daži, kas domā pretēji – režisors Alvis Hermanis uzskata, ka lumpeniem vēlēšanas nevajag, taču tas ir cits stāsts... un nesaskan ar Eiropā, pasaulē un tās vēstures gaitā valdošajām tendencēm.
Futbolistam, kas bieži raida bumbu garām vārtiem, var rasties doma, ka labāku rezultātu viņš gūtu tad, ja vārti būtu platāki un augstāki. Futbolistam nav lielu iespēju izlobēt spēles noteikumu maiņu, taču Vienotībai šādas iespējas ir un tā attiecīgi rīkojas. Īgnumā par to, ka citas partijas palaikam uztaisa talantīgākus televīzijas klipus un ar tiem gūst panākumus, Vienotība izdomāja, ka konkurenti jānosmacē, nelaižot tos reklamēties. Un ierādīja taciņu Saskaņas centram, kurš savukārt izmantoja savus administratīvos resursus un iegrieza Vienotībai un pārējiem, aizliedzot vides reklāmu Rīgas centrā. Te princips vienkāršs – varētu būt, ka centrā dzīvo vairāk citu partiju potenciālo vēlētāju, kamēr mikrorajonos – Saskaņas centra stabilais elektorāts. Par šo SC gājienu Vienotība tagad dusmojas – premjers Valdis Dombrovskis LNT raidījumā 900 sekundes to pieminēja gluži vai raudot un kožot pirkstos, taču paši vainīgi – nevajadzēja sākt manipulēt ar aizliegumiem ar domu, lai tie nāk par sliktu citiem un par labu sev.
Vēl viens acīmredzams likumdošanas brāķis ir Vides un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) sacerētais jaunievedums aizliegt pašvaldību deputātiem apvienot deputāta statusu ar dažādiem amatiem pašvaldībā. Rezultātā tagad visā valstī ir sākusies masveida mandātu nolikšana un par deputātiem nāk tie, kas vēlēšanās palika aiz svītras. Sākotnēji VARAM bija iecerējusi aizliegt strādāt pašvaldībā visiem, kam ir kaut cik nozīmīgs amats izpildvarā, bet beigās likums sanāca tāds, ka tas neattiecas uz izglītības, kultūras un medicīnas sfēru, bet nezin kāpēc groteskā kārtā, piemēram, sociālajiem darbiniekiem būt par deputātiem ir liegts. Varēja, protams, būt vēl murgaināk – aizliegums dakteriem un skolu direktoriem, taču par to netika nobalsots. Skaidrs, ka šāds likums noplicina pašvaldības, atšuj novadu darbīgos, inteliģentos cilvēkus no pašvaldības. Tas, ka Rīgā tiek nošķirta izpildvara no lēmējvaras, vēl nebūtu nekas slikts, taču mazā pašvaldībā – kas tad ir tie cilvēki, kurus ļaudis pazīst, zina, vai var vai nevar uz viņiem paļauties? Skolas direktors, dakteris un sociālais darbinieks. Par to, ka viņi ir izglītotāki un aktīvāki, viņus grib sodīt, nelaižot iekšā domes mājā. Šis likumbrīnums pat nav tik daudz tapis, lai kādam speciāli ieriebtu un kādu paceltu, bet vienkārši tāpēc, ka vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministram Edmundam Sprūdžam vajadzēja ar kaut ko pazīmēties, lai uzstātos kā labais, lai notušētu savu mazražību. Skan jau cēli – izpildvaras nodalīšana no lēmējvaras, interešu konfliktu novēršana, taču, kad likums sāk reāli darboties, redzamas tā sekas – ievēlētie deputāti gribot negribot ir spiesti savus vēlētājus uzmest, jo nevar atļauties tādu greznību kā darba zaudēšanu, lai varētu sēdēt domē un celt rokas. Tas savukārt devalvē pašvaldību kā tādu, mazina cilvēku uzticību tai. Nākamajā reizē var gadīties, ka vēlētāju aktivitāte būs vēl zemāka.