Lai gan mūsdienās iepazīšanās lietotnes rada iespaidu, ka potenciālo partneru izvēle ir gandrīz neierobežota, atrast cilvēku nopietnām attiecībām ne vienmēr ir viegli. Psihiatre Marīna Kolombela norāda uz diviem dzīves posmiem – ap 30 un 50 gadu vecumu –, kad attiecību veidošanu var apgrūtināt īpaši psiholoģiski un sociāli šķēršļi.
Kā raksta “Doctissimo”, problēma ne vienmēr ir iespēju trūkums. Saskaņā ar Francijas sabiedriskās domas izpētes institūta “Ifop” pētījumu 57% iepazīšanās vietņu lietotāju no sarakstes pāriet uz tikšanos klātienē. Tātad iespējas iepazīties ir, taču dziļākas attiecības izveidot joprojām var būt sarežģīti.
Pēc 30 gadu vecuma pieaug sabiedrības spiediens
Aptuveni 30 gadu vecumā daudzi sāk izjust, ka viņu dzīve neatbilst sabiedrībā pieņemtajam scenārijam. Var rasties sajūta, ka kaut kas ir nokavēts vai ka dzīvē vajadzēja sasniegt vairāk.
“Pēc 30 gadu vecuma cilvēks var izjust lielāku ģimenes spiedienu vai vēlmi radīt bērnus, un tas atkal liek koncentrēties uz partnera meklēšanu,” skaidro psihiatre Marīna Kolombela.
Šāds spiediens var atņemt iepazīšanās procesam vieglumu. Katra tikšanās sāk šķist īpaši nozīmīga, it kā no tās būtu atkarīga visa turpmākā dzīve. Cilvēks kļūst satrauktāks un vairāk domā par rezultātu, nevis pašu iepazīšanos.
Vienlaikus “Ifop” dati liecina, ka 80% sieviešu pēc 30 gadu vecuma, kuras reģistrējušās iepazīšanās lietotnēs, vismaz vienu reizi ir devušās uz randiņu, tādējādi galvenais šķērslis ne vienmēr ir potenciālo partneru trūkums, bet gan pārmērīgas gaidas un satraukums.
Pēc 50 gadu vecuma jāiemācās sākt no jauna
Pēc 50 gadu vecuma attiecību meklējumi bieži sākas pavisam citā dzīves situācijā - šajā vecumā cilvēki var būt piedzīvojuši šķiršanos, dzīvesbiedra nāvi vai brīdi, kad bērni pamet vecāku mājas.
“Pēc 50 gadu vecuma cilvēki saskaras ar būtiskām pārmaiņām dzīvē - šķiršanos, atraitnību vai situāciju, kad bērni aiziet no mājām. Bailes no vientulības, satraukums par novecošanu vai mazākas iespējas socializēties var likt no jauna pārdomāt vajadzību būt attiecībās,” norāda Kolombela.
Īpaši sarežģīti var būt tiem, kuri zaudējuši ilggadēju partneri. Šādā gadījumā šķērslis nav jaunu paziņu trūkums, bet gan emocionālā gatavība atkal kādu ielaist savā dzīvē.
“Pēc daudzu gadu kopdzīves partnera zaudējuma ir grūti pārdzīvot sēras. Vainas izjūta, domājot, ka tiek ‘aizstāts’ mirušais vīrs vai sieva, var traucēt atvērties jaunām attiecībām,” uzsver speciāliste.
Francijas pētījumu un statistikas dienesta “Drees” dati liecina, ka piecus gadus pēc sievas nāves vairāk nekā puse atraitņu vīriešu atkal dzīvo pārī. Savukārt sieviešu vidū, kuras zaudējušas dzīvesbiedru, jaunas attiecības izveido tikai aptuveni katra piektā, un tas liecina, ka sievietēm šis solis bieži prasa vairāk laika un emocionāla darba.
Abus vecuma posmus vieno sabiedrības gaidas
Gan 30, gan 50 gadu vecumā cilvēki var saskarties ar sajūtu, ka viņu dzīve neatbilst citu izpratnei par to, kādai tai vajadzētu būt. Situāciju sarežģī arī tas, ka sabiedrībā romantiskas attiecības visbiežāk tiek attēlotas jaunības kontekstā.
“Mediji lielākoties pievērš uzmanību jaunībai, piedāvājot ļoti maz piemēru par laimīgām attiecībām pēc 50 gadu vecuma,” norāda psihiatre.
Ja publiskajā telpā romantika tiek saistīta galvenokārt ar cilvēkiem līdz 35 gadu vecumam, var rasties maldīgs priekšstats, ka vēlāk dzīvē iespēja atrast mīlestību jau ir palaista garām.
Speciāliste uzsver, ka viens no būtiskākajiem soļiem šo grūtību pārvarēšanā ir atteikšanās no stingriem priekšstatiem par to, kādā vecumā un kādā veidā cilvēkam būtu jāveido attiecības, jo mīlestībai nav noteikta vecuma ierobežojuma.
