Māris Krautmanis / Viedokļi

Tā saucamā sabiedriskās izmeklēšanas komisija „Maxima” traģēdijas cēloņu izvērtēšanai jau pašā iedīglī bija nedzīvs, satrupējis veidojums, tāpēc ir tikai likumsakarīgi, ka tā nav guvusi nekādu sabiedrības uzticību. Jo komisija tika dibināta nevis no „apakšas” – no sabiedrības pašas -, bet no augšas.

Politikas vērotāju aprindās par modīgu frāzi ir kļuvusi: „Valsts prezidents ir parādā sabiedrībai skaidrojumu, kāpēc viņš noraidīja Arti Pabriku”. Taču, vai prezidents tiešām ir parādnieks? Vai tikai nav otrādi – varbūt partijai „Vienotība” vajadzēja informēt sabiedrību, kas ir Pabriks un kāpēc šis personāžs bija tik svarīgs, ka viņa kandidatūru bija jāstumj pat divreiz.

Žurnālists Kārlis Streips vienā no radio raidījumiem par „Maxima” traģēdiju pauda bažas, kuras viņam bija uzjundījis kāds viņa kolēģis no tālās Amerikas. Vai nebūs tā, ka sabrukušā veikala drupās nesāks plosīties marodieri, kas paņems sev kādu degvīna pudeli vai izbirušu naudu?

Valsts prezidents Andris Bērziņš ir pieņēmis pārdomātu, izsvērtu lēmumu Vienotības kandidātu Arti Pabriku premjera amatam nevirzīt. Patlaban vajadzētu pragmatisku, reāli domājošu, juridiski apkaltu, tautsaimniecībā rīcībspējīgu premjeru.

Kādreizējais Reformu partijas (RP) premjera amata kandidāts un Valda Dombrovska valdībā Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Edmunds Sprūdžs (RP) ir paziņojis, ka atsakās no deputāta mandāta un atgriezīsies privātajā biznesā.

Būtu labi, ja jauno valdību bez trakas skandalēšanās izdotos sastādīt vēl šogad. Tad tai vēl atliktu kaut cik vērā ņemams laiks, ko valdīt. Ja valdības veidošana iestiepsies ilgi, tā vēl nebūs apsēdusies pie galda, kā sāksies priekšvēlēšanu kampaņa. Un tad vairs kāda tur valdīšana?

Grāfs Kaliostro reiz esot laidies lapās no Maskavas, kur viņam atgadījies uzmest kādus svarīgus cilvēkus. Tiem, kas viņam taisījās dzīties pakaļ, liels bijis izbrīns un bailes, kad, mēģinot noskaidrot, pa kuriem vārtiem noslēpumainais grāfs izbraucis no pilsētas, atklājies, ka viņš izbraucis vienlaikus pa visiem četriem vārtiem četros dažādos virzienos.

Nedēļas sākumā Latvijas Radio Krustpunktos Ministru prezidentu Valdi Dombrovski nevarēja ne pazīt – nevis rāmais lācītis, bet kā no ziemas miega iztraucēts lācis ar atieztiem zobiem, asinīm aizlijušām acīm un nagainām ķepām Dombrovskis atgaiņājās un bruka virsū žurnālistēm, kas viņu iztaujāja, centās viņas pazemot, vairākkārt atkārtojot: «Es vēlreiz atkārtoju... Atkārtošu vēlreiz... Es vēlreiz uzsveru...»

Bijusī valsts kontroliere Inguna Sudraba savā līdzšinējā karjerā ir gājusi caur sudraba birzi un ne zariņa nav nolauzusi – reti gadās tāda amatpersona, kurai nevar pārmest negodprātību, slinkumu, alkatību vai nekompetenci.

Es paņemu zīmuli un uzskicēju viņa portreta aprises. Viņš ir vīrs gados, bet vēl ne vecis. Viņam ir iesirmi deniņi un vērīgs skatiens, viņš ir pasniedzis augstskolā teorētisko mehāniku, materiālu stiprību, būvniecību.

Daudzi bērnības laiku notikumi gadu gaitā izdziest, aizmirstas, izplūst, taču viens man ir palicis atmiņā tik spilgti, ka šobaltdien acu priekšā to redzu līdz pat sīkām detaļām: milzīga gruvešu kaudze, smagās tehnikas darba troksnis, kas palaikam mijas ar pilnīga klusuma brīžiem, satraukti, izmisuši cilvēki.

Ja kāda valdību veidojoša partija kādā citā valstī vai Latvijā kādā citā laikposmā pateiktu „koalīcijas līgums vairs nav spēkā”, tas nozīmētu, ka valdība ir izjukusi un pa kaktiem jau notiek sarunas par jaunas valdības sastādīšanu.

Vienotība jau sapņo un zina, ka tiklīdz norims eiro ieviešanas festivāls, varēs sākt jaunu, ne mazāk karogotu un lozungotu gājienu – uz Latvijas prezidentūru Eiropas Savienībā 2015. gadā.

«2014. gada budžeta galvenā vērtība ir cilvēks, un katram latam un katram eiro ir jābūt vērstam uz cilvēku vajadzību nodrošināšanu,» oktobra sākumā uzsvēra Saeimas spīkere Solvita Āboltiņa.

Pavisam nesen tieslietu ministrs Jānis Bordāns vēl bija viena no Nacionālās apvienības (NA) redzamākajām sejām, juridiski viedi runāja par tieslietu nozari, vicināja lauzni Uzvaras pieminekļa noārdīšanas jautājumā un visādi tamlīdzīgi smalki iznesās.

1921. gadā Padomju Savienības ekonomika bija pilnīgi sagrauta, un boļševiki, jūtot, ka vara var izšļukt no rokām, izdomāja tā saukto jauno ekonomisko politiku jeb NEP. Tika atļauts tirgus, dažādas privātīpašuma formas, tika atceltas pārtikas repartīcijas, kuras aizstāja ar divkārt zemāku pārtikas nodokli.

Nebeidzamā Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) vadītāja Jaroslava Streļčenoka un biroja darbinieku jeb Jutas Strīķes&Co nesaskaņu vodeviļa jau sen ir kļuvusi groteska un komiska.

Krīzei sākoties, valdība skolotāju algām nogrieza apmēram 40%. Minimālā skolotāja algas likme bija 360, bet kļuva 280 latu «uz papīra».

Tā sauktais Uzvaras piemineklis Pārdaugavā ir padomju okupācijas simbols, un būtu jauki, ja tas vairs tur nestāvētu.

No Papes līdz Apei un no Popes līdz Stropiem Latviju klāj točku tīkls. Pusotrs tūkstotis ir vēl pieticīgi rēķināts – iespējams, ir pat vairāk. Un tā tas jau ir divus gadus, četrus gadus, divdesmit gadus.

Atšķirībā no pagājušā gada budžeta sastādīšanas, kas notika stingrā starptautisko kreditoru uzraudzībā un tāpēc noritēja bez lieka kašķa, šogad ārzemju padomdevēji ar pātagu vairs klāt nestāv un latvju politiķi ir sajutušies kā jautri telēni savā vaļā – nu tik pārdalīt miljonus, uzstādīt ultimātus, grūstīties pie barības spaiņa, riskējot, ka tas var apgāzties un viss virums izlīt dubļos.

Latvijas iekšpolitiskā cīņa noris nevis starp labējām un kreisām partijām kā daudzviet Rietumeiropā, bet robežšķirtne jāmeklē starp racionāli, loģiski domājošiem politiķiem un populistiskiem maniakiem, kas bezkaunīgi blefo, sola, liekuļo un vienlaikus uzdodas par visgodīgākajiem, demokrātiskākajiem, tautiskākajiem. Šā tipa politiķu galvenais ierocis ir ideoloģiskas pasakas par lietu kārtību valstī un pasaulē, un obligāts šajās pasakās ir ienaidnieks. Bez ienaidnieka nevar nekādi.