Trīs cerības caur bažām
Ukraina, Moldova un Gruzija piektdien parakstīja Eiropas Savienības asociācijas līgumu un izpelnījās asu Krievijas nosodījumu un draudus.
Krievijas ārlietu ministra vietnieks Grigorijs Karasins, pēc tam, kad Ukrainas prezidents Petro Porošenko parakstīja līgumu, izteicās, ka Kijevai jārēķinās ar smagām sekām. Draudi droši vien nepaliks neizpildīti, un atliek vien minēt, kā tie izpaudīsies un ko vēl maksās Ukrainas tautai. Jau tagad ciešanu ir pietiekami – kopš bijušais Ukrainas prezidents Viktors Janukovičs pārdomāja un neparakstīja ES asociācijas līgumu, pēc kā valstī izcēlās jukas, bojā ir gājuši vismaz 350 cilvēki. Bet var būt, ka kritušo skaits ir vēl daudz lielāks. Ukrainas armijas un prokrievijisko separātistu sadursmēs gandrīz katru dienu iet bojā cilvēki. Acīmredzot Krievija gan slēpti, gan atklāti pastiprinās militāro agresiju, sūtot uz Ukrainas dienvidaustrumiem naudu, ieročus un „zaļos cilvēciņus”.
Kad beigsies vasara, aizvien aktuālāks kļūs energoresursu jautājums. Te Krievija varēs pēc sirds patikas izspēlēties un izšantažēties ar gāzes ventili – piegriezt, aizgriezt, atgriezt.
Arī Moldovai un Gruzijai ir līdzīgas problēmas. Moldovā separātiskajā Tiraspoles apgabalā jebkurā brīdī var izprovocēt jaunu vardarbības vilni; tāpat Gruzijā Tbilisi vara nekontrolē Abhāzijas un Ziemeļosetijas teritoriju.
„Kļūšana par pilntiesīgu Eiropas ģimenes locekli ir Gruzijas nesatricināma griba,” uzsvēra Gruzijas valdības vadītājs Iraklijs Garibašvili, piebilstot, ka līguma parakstīšana ir sākums „lieliskam ceļojumam”. Tomēr triju valstu tautām un to valdībām diezin vai ir pamats ES asociācijas līguma parakstīšanu jau svinēt lielā eiforijā. Par svētkiem šī diena varēs kļūt tikai pēc daudziem, daudziem gadiem. Kā redzam paši uz savas ādas, desmit gadi Eiropas Savienībā ir bijuši par maz, lai cik necik pietuvotos Rietumeiropas dzīves līmenim. Ukrainas, Moldovas un Gruzijas ekonomikas problēmu samezglojumi ir nesalīdzināmi grūtāki un to risinājums tālāks. Pagaidām nav runas par šo valstu iestāšanos ES, par eirozonu nemaz nerunājot.
Pagaidām nav arī saprotams, kādā veidā taustāmi un materiāli trim asociācijas līgumus parakstījušajām valstīm atleks kāds labums no draudzības ar ES. Pašlaik ES asociācijas līgums vēl izskatās, kā emocionāls akts – apņemšanās sākt eirointegrāciju, vienlaikus pagriežot muguru Krievijai, kura bija cerējusi vēl ilgi un dikti turēt trīs bijušas PSRS republikas savā ietekmes sfērā.
Ukraina ir zeme ar lielisku perspektīvu – auglīga zemkopībai, ir savi dabas resursi, rūpniecība. Taču rūpniecība ir atpalikusi, dabas resursu apguve – nerentabla, zemkopība ar zemu darba ražīgumu. Lai Ukraina kļūtu par konkurētspējīgu valsti ES ietvaros, būtu nepieciešami simti miljardi eiro palīdzības un investīciju. Necik labākā situācijā nav arī Moldova un Gruzija.
Tikmēr ES pastiprinās tendence nevis uz palašināšanos, bet pretējā virzienā – Eiropas Parlamentā daudz vietu ieguva dažādu valstu politiķi ar galēji labējiem un eiroskeptiskiem uzskatiem, kuri atklāti deklarē, ka centīsies sagraut ES no iekšpuses. Šie politiķi ir ne tikai pret migrāciju no trešās pasaules, bet arī pret darbaspēka kustību ES ietvaros. Par kaut kādu Ukrainas, Moldovas un Gruzijas ņemšanu apskāvienos šī politiskā strāva negrib pat dzirdēt. Pašlaik gan šis virziens nav valdošs un ir sadrumstalots, līdz tikšanai pie stūres tam ir patālu, tomēr nevar neredzēt, ka tam pieaug muskuļu masa. Kamēr trīs bijušas padomju republikas ar kvēlu uzticēšanos veras Briseles virzienā, Briselē viņas nemaz tik kvēli netiek gaidītas.
ES asociācijas līguma parakstīšana Ukrainas, Moldovas un Gruzijas pilsoņiem ir lielas cerības uz labāku dzīvi, sapnis par gaišāku nākamību un vienlaikus arī bažas, drūmas nojausmas, jaunu Krievijas agresijas izpausmju iespējamība, ekonomiskas katastrofas priekšvakars. Kā šo katastrofu novērst, pagaidām, šķiet, tā īsti nezina ne Kijevā, ne Briselē.