Uz nabagmāju par ministru
Mediķu arodbiedrības priekšsēdētājs Valdis Keris ir norādījis, ka, kopš veselības ministre Ingrīda Circene (Vienotība) stājās amatā, valdības izdevumi veselības aprūpei ir samazināti no 3,5 uz trīs procentiem no IKP. Tāpat šajā laikā valdība nav izpildījusi valdības rīcības plānā solīto – veselības aprūpes budžets gadā tiek palielināts vismaz par 0,25 procentiem no IKP, sasniedzot 4,5 procentus no IKP 2014. gadā.
Tā ir valdība, kas nepilda solījumus, taču mediķu arodbiedrības sašutums vērsās nevis pret valdību kopumā, bet tikai pret Circeni.
Circene tagad ir demisionējusi, bet veselība no tā veselīgāka nekļūst. Rodas iespaids, ka veselības ministra krēsls pašlaik ir visneiekārojamākā manta valstī – ja to iznestu ārā no Brīvības ielas ēkas un noliktu kaut kur sētmalē, pat bomži ietu garām un neviens to nezagtu. Situācija ļauj Saeimas opozīcijai visādi ironizēt par valdošo koalīciju – deputāts Jānis Urbanovičs (SC) smīn: «Neviens taču negrib uz papīra skaitīties ministrs, bet strādāt nabagmājā par nabagu.»
Tomēr kaut kādu ministru tā kā vajag, jo premjerei Laimdotai Straujumai jau tāpat ir sakrauts uz kakla par daudz. Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa (Vienotība), komentējot jauna ministra meklējumus, atzīst, ka nozarē ir milzu problēmas, kuras nepieciešams risināt «šo trīs mēnešu laikā». Jaunajam ministram būšot jāspēj piedāvāt tālākus konceptuālus risinājumus, nevis tikai pieprasīt papildu naudu.
Tas skan diezgan nenopietni. Āboltiņa neviļus ierunājas par trim mēnešiem. Tas ir līdz vēlēšanām, tas ir tas, kas politiķiem prātā – novilkt līdz vēlēšanām, atkal solīt, bet pēc tam solījumus varēs nepildīt.
Pirmais uz veselības ministra amatu aicinātais ir nevis cilvēks, kas pazīstams kā aktīvs politiķis, bet Rīgas Stradiņa universitātes attīstības prorektors. Tātad politiskajā vidē nav neviena, kas gribētu labprātīgi kļūt par ministru. Vienotība nevēlas uzņemties politisku atbildību, un tai nevajag personu, kas nozari ministrēs, bet vajag kādu, kas administrēs – tādu kā maksātnespējas administratoru. Tāpēc par ministru aicinās ja ne gluži pirmo nejaušo garāmgājēju, tad kādu personu, kas atlikušajā laikā līdz vēlēšanām prastu daudz un pārliecinoši runāt un aizbērt ar verbiem caurumu, kas veselības finansējumā šā vai tā paliks.
«Piedāvāt tālākus konceptuālus risinājumus, nevis tikai pieprasīt papildu naudu» tulkojumā nozīmē, ka, visticamāk, naudas nebūs, bet tās vietā nozare tiks pabarota ar konceptuāliem risinājumiem. Kad trīs kritiskie mēneši būs kā nebūt aizvāvuļoti, vēlēšanas būs pagājušas, būs cita valdība, un tad jau skatīsies, cik naudas atliks, ko atsviest veselībai.
Veselības nozares ķibeles rāda, ka ne visai veselīga ir vide ne tikai starp koalīcijas partijām, bet arī Vienotības iekšpusē. Circene taču ir no Vienotības, arī finanšu ministrs Andris Vilks ir no Vienotības un premjere Straujuma ir no Vienotības. Taču finansējuma veselībai no Vienotības nav. Kā tad tā?
Diezin vai tā nu bija, ka Circene necīnījās un vēl skubināja: «Samaziniet, lūdzu, man budžetu!» Acīmredzot ir valdībai kādas naudas problēmas, vajadzība pārvirzīt naudu kādiem citiem mērķiem. Circene nav pie valdošo ietekmīgākā grupējuma, tāpēc viņai iedalīta nometamā balasta un peramā upurjēra loma, ko atdot saplosīt saniknotajiem mediķiem. Bet pārējā valdības cienīgā procesija dodas tālāk, veselības nozares problēmu nešķīstība to neaptraipa.