Līdz Eiropas Parlamenta vēlēšanām 24. maijā nu jau palicis pavisam maz. Maza būs arī Latvijas astoņu deputātu balstiņa 751 deputāta kopējā purvā. Toties lielas būs šo astoņu laimīgo algas un privilēģijas. Tomēr nevajadzētu izturēties nevērīgi pret šīm vēlēšanām – vajag saņemties, vēlēšanu dienā apaut kājas un aiziet nobalsot, lai gan varbūt negribas to darīt. Citādi vispārējā vēlētāju pasivitātē uz Briseli var aizbraukt kādi tukšmulži vai pat nikni Latvijas ienaidnieki, kuriem atbalstītāju ir maz, taču tie ir aktīvi.
Priekšvēlēšanu kampaņas runas un partiju programmas rada mulsu ainu – ne tikai plašas elektorāta masas, bet arī paši kandidāti neatšķir vai nešķiro, ar ko nodarbojas Eiropas Parlaments un kas ir Latvijas Saeimas un valdības funkcijās. To vēl var saprast pie tiem spēkiem, kas Briselē nav bijuši, taču ar to pašu grēko arī partijas un deputāti, kas Eiroparlamentā jau gana ilgi izsēdējušies pašreizējā sasaukumā. Bet var jau būt par to nevajag kasīties – politiķi arī ir cilvēki, viņi runā par to, kas viņiem uz sirds un kas visvairāk nomoka prātu. Ja eirokandidāts saka, ka ar pilnu krūti grib pacelt pensijas, tad jāsaprot tā, ka viņš strādās Briselē tik cītīgi, ka pensijas Latvijā kļūs lielākas, lai gan Eiroparlamentā par latvju pensiju apmēriem nav nekādas lemšanas.
Šī vēlēšanu kampaņa patīkami atšķiras no citām redzētajām ar to, ka ir relatīvi maz melno kampaņu, savstarpēju uzbrukumu un kompromatu noplūžu. Ja nu vienīgi Delnas pētījums, kurā tendenciozi mēģināts ietekmēt vēlētāju prātus tā, lai viena no partijām sanāk tāda kā drusciņ mazāk korumpēta nekā pārējās. Diezgan nesmuka antikampaņa savulaik bija pret Ivetu Griguli (ZZS), bet arī tā tagad izskatās saplakusi. Viņa sāka aktīvi reklamēties, kamēr citi vēl tikai grasījās un kasījās, un bija uzprasījusies par to, ka mēģināja apšaubīt eiro ieviešanas govs svētumu. Grigule viena vai kopā ar Andri Bērziņu (ZZS) ir vai uz visiem autobusiem un katrā mežmalā, taču Vienotība lai met akmeni pirmā, ja ir bez grēka! Sandra Kalniete (Vienotība), no Sibīrijas sniegiem balles kurpēs caur atmodu baltā blūzītē nākusi, tagad stāv netālu no Dienvidu tilta viadukta lielāka par Godzillu. Un sola arī ne pārāk maz – miljardu eiro Latvijas zemniekiem. Savulaik ļaudis šausminājās par Andra Šķēles plakātu Marijas ielā pretī stacijai – ka tas baigi liels un pompozi uzbāzīgs. Taču tas plakāts tolaik bija kādas piecas reizes mazāks nekā Vienotības plakāti un solījumi šodien.
Pamanāms ir arī Andreja Žagara (Latvijas attīstībai) plakāts, kurš uz katra ielas stūra sola cīnīties par Latvijas kultūru. Cik nu tur cīnīsies, cik ne, bet izskatās elegants un dāmām patiks.
Par plakātiem un saukļiem nav jādusmojas, jo tā politiķi dara vienmēr un visur – viņiem vajag atpazīstamību – iepazīstināt ar sevi vai atgādināt par sevi. Ja trūkst administratīvo resursu, kas nodrošina biežu rēgošanos televizora ekrānā, tad jāķeras pie reklāmas klīstera vārīšanas.
Cits Latvijas attīstībai kandidāts Dans Titavs uz plakātiem nestāv, taču preses publikācijās runā interesanti – Latvijas deputātiem jābūt huligāniskiem un nav jāsmādē šantāža, ja tik tā Latvijas interesēs. Var jau būt, ka tiešām vajag huligānus, jo no nolaizītiem birokrātiem, kas pareizi runā un nevienam pretī neturas, jēgas pamaz. Titavs iesaka astoņiem deputātiem Briselē savienoties un apvienoties ar Latvijas valdību, Saeimu un Valsts prezidentu, lai regulāri noformulētu valsts intereses un ar šo platformu stumtos virsū eirobirokrātijai. Tas būtu jauki, bet ir mazliet utopiski. Ja Eiropas Parlamentā tiks ievēlēti tādi personāži kā Tatjana Ždanoka (Latvijas krievu savienība), Aleksandrs Mirskis (Alternative) un Alfrēds Rubiks (Latvijas Sociālistiskā partija), nekāda astoņu matemātika nesanāks. Ždanoka pēdējā laikā ir bijusi īpaši indīga, bendējot gaisu Krimā un savu kampaņu taisot Kremļa lielkrieviski šovinistiskāko televīzijas kanālu pseidodiskusijās, uzdzenot daudzmiljonu auditorijai šermuļus ar baisiem stāstiem par fašisma atdzimšanu Latvijā.
Ukrainas krīze, tikai pa pretējām durvīm, ir medusmaize arī Nacionālajai apvienībai Visu Latvijai!-Tēvzemei un Brīvībai/LNNK. Izskatās, ka šī partija nolēmusi plakātos un klipos netērēt lieki naudu un ir pārliecināta, ka tādus kandidātus kā Roberts Zīle vai Baiba Broka nacionāli niknie vēlētāji arī bez kampaņas pazīs un atcerēsies. Krievijas agresija Krimā un Ukrainas dienvidaustrumos dabiski sakāpina ļaužu dusmas uz Vladimira Putina Krieviju, bet, tā kā nacionāļi kopš sākta gala ir bijuši mugurkaulaini krievnīži, vēlētāji droši vien par to pateiksies, kādu bariņu šīs partijas politiķu nosūtot labā maizē pie Briseles kāpostu bļodām. Mazliet gan ir tāda kā darvas karote Baibas Brokas medū, jo viņai liegta pielaide valsts noslēpumam. Tas ir dīvaini mistiski un rada aizdomu baumas. Ko tādu varētu būt nodarījusi glītā un nacionālā Broka? Vai tā būtu antikampaņa, izmantojot SAB kā ieroci? Bet varbūt ir kāds pamats? Ej nu zini, jo SAB neko nepaskaidro un sabiedrībai neatklāj.