Cerībā uz Porošenko

Ukrainas prezidenta ārkārtas vēlēšanu rezultāts pārsteidz ar to, ka tajā nebija nekāda pārsteiguma – noticis ir tieši tā, kā jau labu laiku pirms vēlēšanām rādīja socioloģiskās aptaujas. Vairāk kā pusi (57,31%) vēlētāju balsu ir ieguvis Petro Porošenko, politiķis, kas savu divus miljardus dolāru turību ieguvis ražojot šokolādi un kurš jau iepriekš ir bijis politikā iekšā vai netālu no tās, palaikam ieņemot arī diezgan augstus amatus.

Otrajā vietā palika Jūlija Timošenko ar 12,39% vēlētāju atbalstu. Viņa ir izzaudējusi elektorāta atbalstu, jo vairs nav tik enerģiska kā tajos laikos, kad vēl nebija iespundēta cietumā. Timošenko pirms vēlēšanām draudēja, ka, ja viņa zaudēs, tad sarīkos jaunu „Maidanu”, taču tagad ir mainījusi toni un zaudējumu vismaz vārdos atzīst.

Porošenko pašlaik ir triumfators, tomēr vienlaikus viņa situācija ir neapskaužama. Droši vien, pat negaidot klasiskās 100 dienas, jaunajam prezidentam saradīsies oponenti, kas metīsies virsū ar kritiku. Problēmas valstī ir samilzušas un, kur vien raugies, priekšā redzams strupceļš. Separātiskie Dienvidaustrumi, cik vien iespējams, sabotēja, boikotēja un bloķēja vēlēšanas, demonstratīvi dedzinot vēlēšanu biļetenus un izmantojot vēlēšanu urnas kā miskastes. Ne uz kādām sarunām pašpasludinātie Doņeckas un Luganskas līderi nav noskaņoti. Krievija pret Ukrainu spēlē viltīgas manipulācijas – prezidents Vladimirs Putins ir tā kā relatīvi maigs un atzīst Porošenko, bet ar visādiem nosacījumiem. Oficiāli tiek runāts par tiekšanos uz dialogu, bet neoficiāli turpinās agresija. Kremli atbalstošā propagandistu armija par vēlēšanām un jauno prezidentu ņirgājas.

Viegli jaunajam prezidentam nebūs arī attiecībās ar Eiropas Savienību. Lielo valstu līderi verbāli it kā kvēli atbalsta Ukrainu, taču reālas palīdzības ir pamaz. Nupat notika Eiropas Parlamenta vēlēšanas, no kuru rezultātiem var secināt, ka Ukraina eiropiešus neinteresē. Vēsmas ir pavisam citas – muskuļus ir parādījuši politiskie spēki, kas ir pret ES paplašināšanos, pret migrāciju, pret savām valdībām, pat pret ES kā tādu, kuru viņi gatavi sabrucināt no iekšpuses. Vēsmas ir tādas, ka pašiem ir visādas ķibeles, bet Ukrainas problēmas lai risina paši ukraiņi. Rietumeiropieši par Ukrainu domā kā par potenciālu 40 miljonu nekvalificēta darbaspēka pūli, kas nāks un atņems viņiem darbavietas un tīkamo komfortu. Tikmēr Ukrainā ekonomika ir vēl daudz bēdīgākā stāvoklī nekā pirms revolūcijas. Nav aiz kalniem pilnīgs sabrukums un bankrots.

Lai gan Porošenko ievēlēja tauta, viņa pilnvaras nav tik plašas kā bija gāztajam prezidentam Viktoram Janukovičam. Ukraina veic pāreju no prezidentālas uz parlamentāru iekārtu. Bet pašreizējā parlamentā jeb Radā Porošenko nav stabila atbalsta. Arī pagaidu valdība drīzāk ir Timošenko ietekmē, bet ne jaunā prezidenta kontrolē.

Šādā, diezgan bēdīgā saimniecībā Porošenko tagad ir kļuvis par vadītāju. Maz ticams, ka viņa spēkos būs atnest tautai sauli, atgūt Krimu, salabt ar Krieviju un iestāties Eiropas Savienībā. Visu uzreiz nevarēs. Taču kaut ko darīt viņš var mēģināt. Līdzšinējā pēdējo 20 gadu vēsture Ukrainā ir bijusi kā nemitīgu vilšanos, cerību un atkal vilšanos ritenis, kas virzās aizvien zemāk un zemāk – katrs nākamais valdītājs izrādās vēl korumpētāks un vājāks par iepriekšējo, un tā uz priekšu. Nupat jau ir tā kā sasniegts bedres dibens, no kura vajadzētu atsperties un sākt virzīties augšup. No Porošenko tiek gaidīts, ka viņš šo apburto apli