Eiropas Parlamenta vēlēšanās bijusi rekordzema vēlētāju aktivitāte. Tas nepārsteidz, jo rekordšļaugani partijas aģitēja un diskutēja, rekordgarlaikoti par šīm vēlēšanām interesējās sabiedrība, rekordbezcerīgi par tām informēja mediji.
Tikai viens no četriem balsot tiesīgajiem pilsoņiem ir spējis saņemties un pacelt savu dibenu no dīvāna, lai aizietu līdz vēlēšanu iecirknim un iemestu urnā aploksnīti. Rekordpofigs.
Var jau attaisnojumus meklēt dabas spēkos. Bija karsta diena, un cilvēki mērcējās jūrā, ezeros un upēs, lai nenoģībtu. Cits latviski čaklā garā kopa savu dāču. Citam atkal traucēja tas, ka viņš deklarējies Ilūkstē, bet patiesībā dzīvo Grobiņā. Bet sistēma ir tāda, ka jābalso tur, kur dzīvo. Taču, ja nebūtu karsts, tad būtu pārāk lietains, pārāk vējains, pārāk sniegains. Neba nu daba traucēja.
Vēlēšanas ir tāda lieta, kurās parasti, lai kur tās notiktu, ir kaut kāds vēlēšanu jautājums. Vēlēšanu jautājums ir kāda aktuāla problēma, par kuru ļauži cepas. Šis jautājums var būt reāls un sasāpējis, vai arī politikāņi ar manipulācijām to ļaužu prātos mākslīgi iedēj un tad silda, lai kas izšķiltos. Cīņa par vai pret. Cīņa pret kaut ko. Kaut kāds daiļš mērķis, uz kuru tiekties. Apkarot korupciju, oligarhus, migrāciju, atdalīties vai pievienoties kaut kam, kaut ko reformēt vai iekonservēt. Taču šajās Eiropas Parlamenta vēlēšanās nebija jautājuma, tēmas un problēmas, ko risināt.
Tas jautājums, uz kuru centās atbildēt tie vēlētāji, kas aizgāja vēlēt, bija apmēram šāds: «Kurš polititiķis ar skaisto frizūru ir man tik tīkams, ka es viņam atvēlu par kādiem īpašiem nopelniem astoņus tūkstošus eiro mēnešalgu un vēl visādus labumus, privilēģijas un saulainas sociāli nodrošinātas vecumdienas.» Gluži dabiski, ka uz šādu jautājumu ne katrs vispār vēlējās atbildēt.
Vēlētāju neaktivitāte raksturo milzīgo atsvešinātību no Briseles lēmumiem, neticību, ka Latvijas niecīgais priekšstāvju skaits var ko ietekmēt Eiropas Savienības politikas lielajā purvā. Ko gan var astoņi deputāti no 751? Turklāt šie astoņi mūsējie arī nebūs diez cik vienoti. Izskatās, ka neaktivitāte ir nospēlējusi ļaunu joku un mazskaitlīgie, bet ekstrēmi aktīvie būs ievēlējuši klaju Latvijas ienaidnieci Tatjanu Ždanoku vai kādus tamlīdzīgus Kolorādo vaguļus, kas smirdēs, indēs un kaitēs mūsu valstij augstajā Eiroparlamenta deputāta statusā.
Eiroparlamenta vēlēšanas ir pa daļai arī kā iesildīšanās pirms Saeimas vēlēšanām. Šajā treniņā ar muskuļiem un veiklību dižojas Vienotība, kas sasniegusi lielāko rezultātu. Tas savukārt nozīmē, ka, tādā garā neinteresējoties, neejot, nepiedaloties un liekot mīksto uz vēlēšanām, arī pēc Saeimas vēlēšanām nekas uz labo pusi nemainīsies. Turpinās valdīt lācīša tipa tukšrunātāji, sulainīgi iztapīgi birokrāti, Vienotība un liekulība. Vai tas ir tiešām tas, kas Latvijai vajadzīgs?