Bija paredzēts, ka bankas Citadele privatizācijā būs skaidrība vēl pirms Jāņiem, tomēr nekāds lēmums vēl nav pieņemts un lieta iestiepsies garumā. Tas nav brīnums, jo bijusī Parex banka ir diezgan gards kumoss – ir gribētāji to iegādāties un ir politiķi, kas cer uzvārīties šajā procesā. Tāpēc darījums top lielā slepenībā un tajā trūkst loģikas.
Darījumu nezin kāpēc ar lielu spītību atkal un atkal dēvē par Citadeles pārdošanu, lai gan tas ir privatizācija klasiskajā veidā – kā deviņdesmitajos gados ar tam laikam raksturīgo necaurspīdības un blēdības piesmaku. Skaistuma pēc pa vidu kā pārdošanas dīleris ir pieaicināta franču banka Societe Generale, kas nodarbojās ar pretendentu atlasi. No daudziem pretendentiem finiša taisnē ir ieskrējuši pieci pretendenti, kuri ir veikuši bankas padziļināto izpēti jeb due dilligance. Varēja šo procesu darīt citādi – izlikt, piemēram, bankas akcijas biržā uz letes, un tad vinnētu tas, kas sola vairāk. Tā būtu pārdošana. Taču tad politiķiem nesanāktu plēst kuponus. Kur tad būtu viņu loma? Nekur.
Ja Citadele tiktu pārdota, valsts makā iekristu pamatīga summa, kuru varētu izmantot, piemēram, lai atpirktu no Krievijas Latvijas gāzes akcijas. Varētu iegūt prāvu summu. Bet atkal tas nav izdevīgi, jo tad neko daudz nevarētu iebāzt sev kabatā. Jo par dārgāku naudu tiks pārdota Citadele, jo mazāk politiķi iebāzīs sev kabatā. Un otrādi – jo par lētāku naudu tiks pārdota Citadele, jo vairāk politiķi iebāzīs kabatā sev.
Viss velk uz to, ka Citadele tiks pārdota par neadekvāti mazu summu – praktiski par sviestmaizi. No aizkulisēm nāk baumas, ka summa var būt tikai kādi 70–140 miljoni eiro. Neatkarīgā nesen veica augstākās raudzes speciālistu – bijušo finanšu ministru, vairāku banku padomju locekļu un sarežģītu uzņēmumu pārdevēju – ekspresaptauju, cik varētu maksāt Citadele. Lielā vienprātībā viņi minēja summu 180–300 miljonu eiro.
Mēs – tas ir, es un tu, lasītāj, un tavs kaimiņš – kā nodokļu maksātāji esam samaksājuši miljardu latu, lai Citadele dvašotu un neaizvērtos. Pamaz jau gan mēs atdabūsim atpakaļ no bankas privatizācijas. Bet tomēr būtu labāk, ja tiktu atgūts vairāk. Bet nu atgūt vairāk nesanāks, jo politiķi ir alkatīgi.
Citadeles kautķermeņa dalīšana var nospēlēt nelāgu lomu partijas Vienotība nesatricināmajā vienībā. Jo dažādi Vienotības iekšējie grupējumi lobē dažādus biznesa grupējumus, kas kāri veras uz Citadeli. Bijušais premjers Valdis Dombrovskis un viņa radinieki un radinieku draugi ir draugi pretendentei uz Citadeli Rietumu bankai. Rietumu banka, kā to pašlaik izmeklē Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs, iespējams, esot piešķīrusi ekspremjeram īpaši draudzīgas kredītu brīvdienas un atlaides. Ja Rietumu banka sagrābs Citadeli, tā Latvijā kļūs varenāka par skandināvu bankas Swedbank atzaru Latvijā.
Virknei pretendentu uz Citadeli ir diezgan švaki ar reputāciju. Dažs ir savulaik ieberzies ar mazgadīgu prostitūtu pasūtīšanu, kas bija liels skandāls, citam Krievijā tiesībsargājošās iestādēs ir biezas mapes ar krimināllietām, kas varbūt var tikt konvertētas arī par krimināllietām Rietumu pasaulē. Bet nu labi nevar būt nevienā gadījumā – lai kas vinnēs. Slikti ir, ka latvju politikāņi te daudz nopelnīs un ne ar vienu nedalīsies. Un izliksies, ka ir paši svētākie.
