Saskaitot Eiropas Parlamenta vēlēšanu balsis, ir sanācis, ka puse Latvijas mandātu – četri no astoņiem – ir tikuši Vienotības kandidātiem Valdim Dombrovskim, Artim Pabrikam, Sandrai Kalnietei un Krišjānim Kariņam. Vēlētājus nav mulsinājis tas, ka šīs partijas valdīšanas laikā ir izputējis Liepājas metalurgs, sabrucis Maxima lielveikals, mērdēts airBaltic, ka turpinās ļaužu masveida braukšana meklēt darbu Anglijā, ka šīs partijas ministri bez domāšanas bija gatavi izdot ASV Latvijas pilsoni Denisu Čalovski, kurš Amerikā nekad mūžā nav bijis. Ko labu Latvija no šiem četriem deputātiem var gaidīt?
Diezgan maz. Kariņš jau bija eirodeputāts iepriekšējā sasaukumā, bet neko vairāk kā reklāmisku apgalvojumu, ka ir «ietekmīgākais deputāts», viņš no Briseles neatnesa. Ekspremjeram Dombrovskim ir cerības uztaisīt labu eirobirokrāta karjeru, kļūstot par eirokomisāru. Pagaidām nav zināms, kurā nozarē, bet komisārs viņš droši vien būs. Tas jau ir cits līmenis, un amats ir tiešām nozīmīgs. Ar šo amatu var rīkoties tā, lai kāds labums tiek Latvijai. Gribētos cerēt, ka Dombrovskis pēc iesēšanās augstajā krēslā neaizmirsīs, no kurienes ir nācis. Diemžēl līdzšinējā pieredze rāda, ka Latvijas eirokomisāri kautrējas par savu izcelšanos un pat īpaši uzsver, ka ir Eiropas, nevis Latvijas interešu aizstāvji, ka nekādā gadījumā nebūs Latvijas lobiji, lai tikai neviens neiedomājas, ka deķītis varētu kaut drusciņ tikt vilkts uz Latvijas pusi. Maz ticams, ka jaunais eirokomisārs atcerēsies par savu skumjo dzimteni Austrumeiropas tālākajā, nabadzīgajā austrumu galā, jo līdz šim ir demonstrējis absolūtu paklausību briseliešu vadlīnijām. Tomēr, ja nu notiek brīnums, ja nu tomēr? Ja nu tomēr Dombrovskis neturpina Andra Piebalga stilu pilnīgi aizmirst par Latviju? Piebalgs jau pat runā latviski ar angļu akcentu. Cerēsim, ka Dombrovskis tik ļoti nepārbriselēsies.
Jau tāpat astoņiem deputātiem no 751 ir gaužām niecīgas iespējas ko nebūt reāli ietekmēt. Turklāt Tatjana Ždanoka (Latvijas Krievu savienība) ir atskaitāma no šiem astoņiem, jo faktiski būs Krievijas Federācijas, nevis Latvijas Republikas lobijs. Bet taču vēl vajag kasīšanos «latvisko partiju» vidū! Ar īpaši nedraudzīgu žestu, centienos iznesties un pazemot, ir izpaudies Zīle, kurš piesolījis bloķēt Ivetai Grigulei (ZZS) iespēju iekļauties Eiropas konservatīvo un reformistu grupā. Laikam Zīle domā, ka par viņu balsojuši «pareizāki» vēlētāji nekā par Griguli. Tad labāk būtu paskatījies spogulī un pavērtējis pats savu atrašanos solīdajā konservatīvo un reformistu grupā. Zīle nāk no partijas, kurai ideoloģiskais profils drīzāk sakrīt ar radikālās ksenofobes Marinas Lepenas politiku, nevis ar konservatīvajiem un reformistiem.
Negaidīti vājš rezultāts šoreiz sanācis Saskaņai, kas uz Briseli sūtīs tikai vienu deputātu – bijušo žurnālistu Andreju Mamikinu. Tam cēloņi ir dažādi – Ukrainas kara gaismā daļa elektorāta ir radikalizējušies, iefano par Vladimiru Putinu un ir metušies atbalstīt Ždanoku kā «cietāku» prokrievijieti. Piekliboja arī kadri – sarakstā nebija harismātisku personību, ja neskaita Mamikinu. Cerams, ka Mamikins Briselē būs Latvijas, nevis Krievijas patriots.
Astoņi no 751 ir maz, tāpēc mazs būs viņu pienesums. Naivi būtu cerēt, ka Latvija varētu, piemēram, ņemt un pārtaisīt ES lauksaimniecības politiku, atcelt nejēdzīgo, diskriminējošo, konkurenci kropļojošo tiešmaksājumu sistēmu. Tomēr tā, ka pilnīgi neko nevarētu, arī nav. Deputātiem ir iespējas panākt kaut ko biedrojoties – gan savās politiskajās grupās, gan biedrojoties atsevišķu jautājumu pacelšanai ar līdzīgi domājošiem Lietuvas, Igaunijas, Polijas deputātiem. Cerams, ka deputāti to darīs, būs aktīvāki par iepriekšējo sasaukumu. Citādi no viņiem nav jēgas un nākamajās vēlēšanās nenobalsos pat 30 procentu. Neies balsot vispār neviens.