Ekspremjeru kopīgā melnā aste

© f64

Politiķis Ainārs Šlesers dibina bijušo premjeru partiju. Notiek sarunas ar Aigaru Kalvīti, Ivaru Godmani, Māri Gaili, arī ar politiķiem, kas līdz premjera amatam netika, tomēr savulaik ir bijuši ļoti populāri, ieņēmuši augstus amatus, bet pašlaik ir nogājuši no skatuves. Pirmajā acu uzmetienā šāda ziņa šķiet kā 1. aprīļa joks, tomēr domāts ir nopietni, un ideja ir oriģināla. Jautājums tikai, kādam nolūkam un cik ilgam laika posmam partiju rēķināts uzturēt?

Bijušie premjeri un politikas dinozauri ir grandiozs intelektuāls spēks ar milzīgu pieredzi. Ja viņi saliktu galvas kopā, tur varētu dzimt ne viena vien lieliska ideja. Tas, kas redzams pie pašreizējiem valdošajiem politiskajiem spēkiem, ir svaigu ideju deficīts un spilgtu personību trūkums. Partijām burtiski nav ko likt saraksta priekšgalā par premjera amata kandidātiem un lokomotīvēm, jo spīdekļi ir aizbraukuši uz Briseli vai jau ieņem tādus amatus, kurus negrib vai nevar savienot ar partiju listes vilkšanu.

Un te uz skatuves piepeši iznāk cēli, iznesīgi ekspremjeri, kurus visi sen pazīst, bet kuri nav iepriekš redzēti vienā komandā! Un tad viņi saka viedas runas, pierāda, ka ir zinošāki un pārliecinošāki, debatēs asprātīgi iebāž maisā jaunuļus... Izskatītos gluži neslikti.

Tomēr te, kā saka Godmanis, ir vairāki „bet”.

Diezin vai Šleseram izdosies savākt visu ekspremjeru komplektu, jo grūti iedomāties, ka vienā kompānijā varētu sadzīvot cilvēki, kas relatīvi nesenā vēsturē bija gatavi cits citam rīkli pārkost un pie varas savulaik nāca par kāpnēm izmantojot priekšgājēja politisko līķi. Taču īsti efektīga un vērtīga būtu tikai pilna kolekcija.

Aizgājušie laiki ir aizgājušie laiki, divreiz iekāpt vienā straumē nevar. Bijušie premjeri savu dziesmu ir nodziedājuši un devušies pensijā. Kādam no viņiem, protams, var atgadīties laimīgas apstākļu sagadīšanās pēc romantiski atgriezties laukumā. 2006. gadā tas bija izdevies Godmanim, kurš pēc gandrīz desmit gadu pārtraukuma atgriezās lielpolitikas un augstu amatu apritē. Bet mazticams, ka tauta kvēli grib redzēt visus bijušos vairumā. Latvijas politikas tradīcija ir tāda, ka gandrīz vai katrās vēlēšanās ļaudis ir alkuši pēc jauniem spēkiem, un allaž ir bijusi labvēlīga augsne jaunu partiju dibināšanai. Iestāstīt, ka jaunums ir vecas piepes? Pat spožajam reklāmistam Ērikam Stendzeniekam tas diezin vai būs pa spēkam.

Ar bijušajiem premjeriem ir tāda nelaime, ka viņiem ir ne tikai lielas priekšrocības, pieredze, prasme un atpazīstamība, bet arī melna ēna kā aste. Šajā melnajā astē viņiem līdzi velkas visas aizvadīto divdesmit gadu vilšanās, krīzes, skandāli, kļūdas un stulbas izgāšanās. Ļaužu apziņā diezin vai gluži precīzas ir atmiņas par to, kura premjera laikā bija kādas ķibeles, tāpēc Eināra vārdi tiek pierakstīti Indulim, bet Valda laiki tiek jaukti ar Māra valdīšanas periodu. Var izrādīties, ka ekspremjeru kopīgā melnā aste ir pat garāka nekā ekspremjeru melno astu kopsumma. Viens otrs ekspremjers savā laikā amatu ieņēma tik bezdievīgi ilgi, ka plašām ļaužu masām bija apnicis kā rūgta nāve. Diezin vai šī sajūta jau būs pārgājusi.

Ne vienam vien bijušajam aktīvajam politiķim jārēķinās, ka konkurenti nedus, un vecos papīru blāķos var nejauši atrasties kādi veci kompromitējoši materiāli, kurus var izspēlēt kā jaunus.

Šlesers gan ir pazīstams ar neatlaidību - par spīti premjeru partijas idejas trūkumiem viņš tomēr centīsies to realizēt. Kā pieredzējušu personu klubs, kā garainis, kas veicina vārīšanos, šāda partija politikas procesā varētu spēlēt pozitīvu lomu. Taču kā reāls, praktisks politikas spēks, kas iegūst vērā ņemamu ietekmi vēlēšanu kaujās, tas izskatās mazticams.

Viedokļi

Premjerministre Evika Siliņa atzinusi, ka viņa ar saviem ministriem un Baltijas valstu premjeriem apspriedusi RB būves izbeigšanu un visi secinājuši, ka tāds lēmums dārgi maksāšot Praktiski lēmējiem bija jāizšķiras starp dārgu un nesamaksājami dārgu lēmumu nākotnē. Latvijai dārgais- nozīmētu ES atmaksāt nedaudz vairāk par vienu miljardu EUR vai nākotnē maksāt aptuveni 5 miljardus, lai būvi pabeigtu. Pie pēdējiem vēl būtu jāpieskaita sākotnējais miljards, ja būvi nepabeidz laikā, t.i. 2030. gadā. Eksperti gan saka, ka Latvijai nekādi neesot iespējams iekļauties grafikā un tuvākais varētu būt 2035. gads.

Svarīgākais