Politiskas izrēķināšanās lietā jeb tā sauktajā Lemberga prāvā, kas šonedēļ svin savu skaisto trešo gadskārtu, kā liecinieks tiek pratināts blēdīgi slavenais Šveices advokāts Rūdolfs Meroni.
Šis kungs savulaik pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados sniedza advokāta pakalpojumus virknei Ventspils tranzītbiznesa uzņēmēju, kā arī Ventspils mēram Aivaram Lembergam. Neviens jau tolaik nevarēja iedomāties, ka tālākā notikumu gaita var iegriezties tā, kā tā izskatās tagad.
Tajos laikos cilvēki vēl uzticējās cits citam un arī advokātiem, jo domāja – ja uztic tiem sakārtot kādas savas juridiskas vajadzības, tad advokāts darbu paveiks pēc labākās sirdsapziņas un nepārmetīsies ar visu dokumentu paketi pretējā pusē, nesāks izmantot iegūto informāciju konkurentu labā. Ar Meroni ir iznācis vēl daudz trakāk – viņš nav nedz Lemberga, nedz viņa oponentu pusē, bet pats ir ticis pie kontroles pār milzīgu Latvijas tranzītbiznesa segmentu. Jo ģenerālprokurora Jāņa Maizīša laikā prokurors Andis Mežsargs miljoniem vērtus arestētus aktīvus (akcijas, patiesā labuma guvēja tiesības un tiesības uz naudas līdzekļu saņemšanu) nodeva glabāšanā Meroni. Šāda rīcība bija, maigi izsakoties, dīvaina, par tās likumību ir ļoti grūti runāt. Normāli būtu, ja šī manta tiktu nodota glabāšanā Ģenerālprokuratūras lietisko pierādījumu seifā, par mantas pārvaldītāju varētu iecelt valstij piederošo Latvijas Hipotēku un zemes banku, un tad būtu ļoti maza varbūtība, ka mantu kāds piesitīs sev pie rokām, izvazās vai izputinās.
Ja problēma bija tas, ka prokuratūrai gribējās arestēt kādus ārzemju uzņēmumu aktīvus, arī tam bija iespējams loģisks juridisks risinājums – varēja rakstīt tiesiskās palīdzības lūgumu uz ārvalsti, kā tas civilizēti pieņemts.
Bet nu, kā ir, tā ir.
Kopš manta nonākusi pie Meroni, neviens Ventspilī īsti nezina, kas ar to darīts, vai tā cēlusies vai kritusies vērtībā, kādos darījumos lietota. Traģikomiski, bet visvairāk par to satraucas Olafs Berķis un vēl daži, kuri nepavisam nav Lembergs.
Lai vai kā, visiem dikti gribētos zināt, kā tad Meroni sekmējas ar miljoniem vērto aktīvu pārvaldīšanu. Lūk, šeit sākas visjocīgākais. Visus šos gadus, kamēr Meroni rullē, prokuratūra visiem spēkiem cīnās, lai nebūtu nekādas kontroles pār to, ko dara Meroni, lai aktīvi nebūtu novērtēti kādā
sākumā un pēc tam beigās, vai pēc kāda laika sprīža, lai Meroni nebūtu jāatskaitās.
Meroni pašlaik tiek pratināts kā liecinieks, taču tiesas sēdes ir pasludinātas par slēgtām – tas nozīmē, ka zālē netiek ielaisti plašsaziņas līdzekļu pārstāvji un citi interesenti. Tāda prakse ir normāla un neizraisa iebildumus, ja tiek izskatīta kāda seksuālas vardarbības lieta, īpaši tad, ja noziegums noticis pret nepilngadīgo. Šajā gadījumā par seksu nav runas un procesa dalībnieki nav mazgadīgie, bet vīri spēka gados. Kāpēc slēgta sēde, kas ir, ko slēpt, ja Meroni liecības jau sen ir izplatītas pasaules tīmeklī un publicētas L. Lapsas un I. Saatčianes rokasgrāmatā, kā nozagt miljardu?
Pratināšanu slēgtā sēdē nav prasījis pat Meroni pats, bet prokurori, pamatojot to tā, ka pratināšanas gaitā varētu tikt izpausts komercnoslēpums.
Iznāk, ka tas ir pašu prokuroru komercnoslēpums, ko viņi negrib redzēt nonākam gaismā – mazais noslēpumiņš, mazo prokuroru lielā biznesa noslēpums.
Ja jau prokuroriem ir tik ļoti nepieciešama slepenība, varbūt tad jāiet vēl tālāk – jāizdzen no zāles ne tikai žurnālisti, bet arī apsūdzētie un viņu aizstāvji? Tie taču arī nav kurli un pratināšanas gaitā var izdzirdēt prokuroru un Meroni savstarpējo attiecību komercnoslēpumus. Var tikai minēt, kurš no noslēpumiem varētu nepatikt vairāk: vai tas, ka aktīvi nodoti šveicietim par to, lai viņš liecina pret Lembergu, vai arī varbūt tur nav runas vairs par kaut kādām darbībām kā starp prokuroriem un liecinieku, bet ir jau savstarpēji izdevīgs bizness, tīrā komercija? Varbūt tad pietiek māžoties un pārstāt saukt šo procesu par tiesu? Tā tad jau ir slēgtā akcionāru sapulce.