«Latvijas Krājbanka – visaugstākais sirdsmiera procents» – tā skanēja viens no otrdien sabrukušās komercbankas saukļiem. Šā paša saukļa vizuālajā noformējumā attēlota tāda kā veselīga cilvēka elektrokardiogramma, kurā pēc diviem sirdspukstiem raustītā līkne turpinās kā taisne. Akurāt tā, kā ir, kad cilvēks ir miris. Turklāt taisnes turpinājums noved pie tādiem kā trim sarkaniem krustiem. Jāteic, dziļi simboliski – simboliski un pravietiski.
Laikam jau krusts šai bankai ir pāri, jo izskatās, ka Lietuva negrasās glābt Snoras banku, Latvijas Krājbanku tā negrasās glābt ne tik, un arī Latvijas valsts, kā izskatās, negrasās Krājbanku glābt. «Krājbankas dienas ir skaitītas,» sirdsmierīgi paziņo Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs. Bet naudiņa šoreiz nebūšot tutū.
Tikmēr latvju zemes novados nekāda sirdsmiera vairs nav – ļaudis jau rīta gaismiņā stājas rindās pie bankomātiem un zīlē, vai šodien tajā kastē pietiks naudas, lai katrs dabūtu savu dienas limitu – 50 latus. Un nākamajā rītā atkārtojas tas pats – atkal rinda un atkal neziņa, vai bankomāts strādās, vai naudas pietiks.
Tas, ka Krājbankā nauda ir iesalusi, nenozīmē, ka tiem, kam šajā pašā bankā ir kredīti, tie nav jāatmaksā noteiktā termiņā un apjomā – ņemt Krājbanka ņem, bet dot vis nedeva.
Pilnīgs sirdsmiers staro no Saeimas Nacionālās drošības komisijas un tās vadītāja Valda Zatlera – viņaprāt, Finanšu un kapitāla tirgus komisijas vadītāja Irēna Krūmane ir strādājusi perfekti un ir atbalstāma ar visām četrām. Pašreizējā mulsajā brīdī, kad ir tik daudz pretrunīgas informācijas, neziņas un neskaidrību, dramaturģija prasīties prasīja, lai Zatlera komisija nesteigtos kaut ko konkrētu paust, ziņotu, ka vēl pētīs, vētīs un vērtēs. Taču nekā – jau izlēmuši, ka Krūmane ir foršā. Tādā pašā garā runā arī Saeimas Budžeta un finanšu komisija.
Kā tad tik ātri komisijas Krūmani izvērtēja? Tad jau var būt, ka tiešām nav dūmu bez uguns, un ir pamats runām, ka pastāv kādas politiskas spēlītes, kur Lietuvas valdošā kliķe saspēlējas ar saviem Latvijas kolēģiem. Runā, ka pie Snoras bankas grimšanas neesot vainojams tikai Vladimirs Antonovs, bet arī Lietuvas valdība un prezidente Daļa Grībauskaite piepalīdzējusi un veicinājusi.
Ar Snoras nacionalizāciju un likvidāciju kaimiņu valdošie nošauj uzreiz divus zaķus – atbrīvojas no svešā elementa – krievu miljardiera Antonova un pie reizes arī no Raimonda Baranauska, kurš amatu savienošanas kārtībā ir ne tikai Snoras akcionārs, bet arī laikraksta Lietuvos rytas īpašnieks. Šis laikraksts uz nebēdu ir kritizējis valdošos. Tagad varēs tam aizbāzt muti. Kaut kādi līdzīgi, uz to pusi, sižeti ir bijuši vērojami arī Latvijā. Gandrīz gribas teikt – vai tikai scenāristi nav vieni tie paši?
Ja banku gremdēšana ir saskaņota divvalstu saspēle, tad jau Krūmanei tiešām nav ko pārmest un viņa savu lomu pilda godam. Pretējā gadījumā kvēlajam un priekšlaicīgajam atbalstam trūkst loģikas. Savukārt Nacionālās apvienības paudumi, ka Krūmanei vajadzētu tā kā prasties, liecina, ka dzintarieši kā jaunuļi vēl nav izgājuši iniciācijas procedūras un nav iesvaidīti lielajos noslēpumos.
Bet nu labi – kam mums lietuviešu problēmas, ja pašiem savu pietiek līdz pat sijām.
Piemēram, no amatpersonu runām daudz ko nevar saprast, jo kaut kas tur neklapē kopā matemātiski. Ja Krājbankas caurums ir 100 miljoni latu, tad kāpēc norēķinam ar iedzīvotājiem no Noguldījumu garantiju fonda nepieciešami 350 miljoni latu? Vai tad tādā gadījumā nebūtu prātīgāk valstij aizbāzt 100 miljonu caurumu, un lai banka dvašo apmēram tā kā pašlaik citadelīgais parekss? Taču nē – viss velk uz to, ka banku taisīs ciet un tās klientiem maksās no Noguldījumu garantiju fonda, kurā turklāt esot tikai 150 miljoni latu. Tātad trūkst 200 miljonu.
Šos 200 miljonus aizņemšoties no Valsts kases. Taču šie miljoni nenovelsies no zila gaisa un paši neiekritīs atpakaļ Valsts kasē. Gala beigās, grozi, kā gribi, tie paši nodokļu maksātāji vien būs tie, no kuriem šo naudu izpumpēs.
Bet amatpersonas tikmēr aizgūtnēm skaidro, ka «Krājbankas problēmas valsts budžetu neietekmēs» (finanšu ministrs Andris Vilks), «pašlaik izskatās, ka tas budžetu neietekmēs» (Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs).
Kā neietekmēs, ja jau ietekmē? Krājbanka jau tagad rada problēmas ekonomikā – daudzi uzņēmēji kļūs maksātnespējīgi, ja tiem Krājbankā iesaluši krietni vairāk par 70 tūkstošiem latu. Problēmu pietiek arī tiem, kam bankā nebija vairāk par 70 tūkstošiem un kuri savu naudu dabūs no Noguldījumu garantiju fonda. Jo uzņēmumam dzīvot mēnesi bez naudas nozīmē zaudējumus, kas tālāk pārvēršas neiekasētos nodokļos, bet nodokļi tas pats valsts budžets vien ir.
Krājbankas bijušais valdes priekšsēdētājs Ivars Priedītis nokļuvis slimnīcā, kā var noprast, ar sirds sasirgumu, jo vienā dienā pārtapt no veiksmīga, cienīta baņķiera par bankrotējušu kriminālapsūdzēto nav joka lieta. Jādomā, ka sirdsklauves šajās dienās ir piemeklējušas desmitiem uzņēmēju, tūkstošiem bankas klientu, un droši vien ir vecāka gadagājuma bankas klienti, kuri no sirdēstiem, ka kartītē nav pensijas, ir aizgājuši aizsaulē.
Taču finanšu ministram Vilkam ar sirdi viss ir kārtībā. «Ikvienam noguldītājam ir kritiski jāizvērtē banka, kurā glabāt naudu, un šīs bankas akcionāru uzvedība,» tēvišķi pamāca ministrs. Tātad ikvienam iedzīvotājam bija jābūt gudrākam un informētākam par Krūmani. Sirmajai māmuļai Dagdā bija jāielogojas Lursoft datu bāzē un jāizpēta Krājbankas akcionāri, lai secinātu, ka savu zārka naudu šajā bankā glabāt nedrīkst.
Šo padomu tauta noteikti ņems vērā un nākamajā reizē diezin vai vairs uzticēsies bankām. Un varbūt nākamreiz neuzticēsies arī tām partijām, kas piesedz krūmanes un amatos iesēdina vilkus.