Tā sauktā Lemberga prāva – mokošs slogs tiesu varai

Gandrīz pirms gada – februāra beigās tā dēvētajā Lemberga prāvā Rīgas apgabaltiesā tika uzsākta rakstveida pierādījumu pārbaude.

 Tiek ņemti krimināllietas sējumi, un prokurors monotoni uzskaita, kādi dokumenti, ar kādiem numuriem ir lietā, kas tos parakstījis. Aizstāvības puse raugās, vai viņu rīcībā esošajos sējumos ir tas pats, kas apsūdzībai un tiesai. Gadās, kad dažādiem procesa dalībniekiem izdalītie krimināllietas sējumu komplekti būtiski atšķiras. Palaikam aizstāvība atgādina, ka tāds un tāds dokuments, kas atrodas, piemēram, 77. sējumā, atkārtojas, jo bijis jau, piemēram, 22. sējumā. Šādā garā 9. decembrī tiesas process tika līdz 129. sējumam. Tā kā lietā ir vismaz 202 sējumi, rakstveida pierādījumu pārbaude vēl kādu laiciņu prasīs. Gara acīm var iztēloties, cik papīra kubikmetru kopā izlietots. Balto diegu vien, ar kuriem krimināllieta sašūta, varētu būt kilogrami. Tāpat laika ziņā rakstveida pierādījumu pārbaudes process būs kopā aizņēmis ne stundas vai dienas, bet vairākus mēnešus. Šajā ziņā t.s. Lemberga lieta jau sen ir pārspējusi visus rekordus – pat apjomīgajā «digitalizācijas lietā», kur kā tādā «Nirnbergas procesā» uz apsūdzēto sola sasēdināts liels bars to pašu ļaužu, ko regulāri redzam uz biezo, krāsaino žurnālu vākiem, pierādījumu pārbaudei vajadzēja tikai trīs dienas.

Kas tad īsti šajos sējumos ir, kāpēc to tik daudz? Viens no iemesliem ir jau pieminētā dokumentu atkārtošanās, kas palielina papīru masu. Diezin vai tas var liecināt par kvalitatīvu apsūdzības darbu pirmstiesas izmeklēšanā.

Lietas sējumos apsūdzība kā pierādījumus ir iekļāvusi dažādu komercsabiedrību dibināšanas līgumus, statūtus, firmu izpildinstitūciju un amatpersonu lēmumus, firmu savstarpējo saraksti, pilnvaras juristiem, izrakstus no zemesgrāmatas, dažādu auditu, revīziju un pārbaužu materiālus, prokuroru paziņojumus, jautājumus, lūgumus, vēstules valsts un pašvaldību institūcijām un šo institūciju atbildes. Kas tajos nelikumīgs – nav saprotams. Vēl ir dažādi dokumenti dažādās pasaules valodās (tulkojumi bieži nav pievienoti), kā arī licences, čeki, līgumi utt. Un milzīgs daudzums Ventspils domē tapušu dokumentu – pilnīgi viss, ko pašvaldība jebkad lēmusi attiecībā uz tranzītbiznesu, pēc prokuroru domām, ir pierādījumi krimināllietā. Liela daļa no tiem ar Lembergu ir tikai tādā sakarā, ka viņš ir pilsētas galva, vai vispār nav nekādā sakarā.

Tas vēl nebūtu pats trakākais. Apsūdzībā pret Lembergu senākie pieminētie notikumi ir datējami ar kādu 1993. gadu. Taču lietas vākos parādās arī 1992. gada, 1991. gada, pat 1990. gada papīri no tiem laikiem, kad Ventspilī nebija dome, bet Tautas deputātu padome. Tad jau lietai varēja pievienot arī kādu dokumentu no piecdesmitajiem gadiem, piemēram, kolchoza zootehniķa atskaiti par govju mākslīgo apsēklošanu.

Būtībā prokuratūra kratīšanu laikā ir izšķūrējusi no pašvaldības, firmu un privātpersonu plauktiem visu tajos atrodošos makulatūru, sasējusi to vākos un aizšķūrējusi uz tiesu – lai izskatās daudz un iespaidīgi.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa, kad runā par pārmērīgi ilgu tiesvedību, nereti uzsver, ka nedrīkst lietas materiālos iekļaut dokumentus, kas uz lietu neattiecas.

Urbšanās cauri makulatūras blāķim dabiski ir kavējusi citus tiesas darbus. 8. vai 9. decembrī bija gaidīts, ka uz tiesu liecināt ieradīsies «cietušais» biznesmenis Ainārs Gulbis, taču nekā – neieradās, neturpinot iesākto tradīciju reizi gadā mazliet šo to paliecināt. T.s. Lemberga lietā pretēji loģikai un normālam kriminālprocesam viss notiek krustu šķērsu. Normāli būtu jābūt tā, ka tiek nopratināti cietušie, tad apsūdzības liecinieki, pēc tam aizstāvības liecinieki un tā uz priekšu. Parasti rakstveida dokumentu pārbaude notiek ar mērķi – lai tiešām kaut ko pārbaudītu. T.s. Lemberga prāvā rakstveida dokumentu pārbaude notiek bezmērķīgi, bez virsuzdevuma, vienkārši uzskaitot dokumentus un kas tos parakstījis. Vienlaikus tiek pratināti un «aizpratināti» cietušie un liecinieki, tad atkal cietušie. Tas jau ir pagalam absurdi, jo cietušajiem ir iespēja pieskaņot savas liecības liecinieku sacītajam.

«Lemberga lieta» kā smags slogs guļas uz tiesu varas kakla – tā ir mokoša un bezjēdzīga milzīgu resursu tērēšana. Varbūt Ģenerālprokuratūrai vajadzētu sekot Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai, kas nupat nesen bijušā ministra Edmunda Sprūdža laikā uzsākto paviršo un juridiski analfabētisko prasību pret Lembergu ir atsaukusi?

http://news.lv/Neatkariga_Rita_Avize_Latvijai/2014/12/15/ta-saukta-lemberga-prava-mokoss-slogs-tiesu-varai