arrow_downwardKristians Rozenvalds / Viedokļi

Trīc rokas... Un ne tikai par to, ko un kā nācās pārdzīvot Aleksejam Navaļnijam, viņa tuviniekiem, kolēģiem, draugiem, arī sekotājiem un atbalstītājiem Krievijā un Pasaulē. Bet vairāk par bezcerību, par to, kas tālāk… Tādas tramīgas man tās pirmās atziņas pēc sēru vēsts no Krievijas cietumu dienesta Jamalo-Ņencu apgabala

Lai mainītos sabiedrība, vispirms ir jāatzīst līdzšinējās kļūdas. Ir jābūt noteiktai diagnozei, kā arī jānosaka ne tikai tas, ko vēlamies mainīt, bet arī – kurp vēlamies mainīties. Šoreiz pievērsīšos vairāk tikai diagnozei, īpaši izceļot viensētas domāšanu.

Krīze Latvijā vēl var satricināt un vienlaikus arī mainīt Latvijas sabiedrību, un tad ilgtermiņā sabiedrība no šīs krīzes būtu pat vairāk ieguvēja nekā zaudētāja.

Vērojot Maikla Džeksona aiziešanu, jau kuro reizi nākas uzklausīt atziņu, ka ir jānomirst, lai par cilvēku dzirdētu sakām arī kaut ko labu.

Kopā ar Baltijas konsultantu namu līdzdarbojos ikmēneša Ideju vakariņu organizēšanā, vienkopus pulcējot sabiedrībā zināmus un idejām bagātus uzņēmējus, finansistus, politiķus, ierēdņus, pētniekus un žurnālistus.

Vārds "demokrātija" līdzīgi kā daudzi citi aizgūtie vārdi ikdienā bieži tiek piesaukts arī nevietā un neizprotot tā galveno būtību. Kā zināms, vārds "demokrātija" tulkojumā nozīmē "tautas vara".

Jau divus gadus ik nedēļu rakstu šīs Neatkarīgās replikas. Daru to ar vienu mērķi – aicinu aizdomāties un palūkoties citādi uz lietām, kuras bieži vien ir šabloniskas un stereotipu pārņemtas.

No valsts augstākajām amatpersonām šobrīd neredzu nevienu, kas iedrošinātu rītdienai. Gluži pretēji, redzu daudzus, kas tieši vai netieši vairo neuzticību un nedrošību.

Pēdējās dienas pirms vēlēšanām pavadīju ārpus valsts – arī tāpēc, ka pēdējās šajās dienās valstī tik un tā īsti darīt nav ko, ja nu vienīgi pats tajā vēlēšanu procesā neesi pārāk dziļi iekšā.

Jau ne pirmo reizi repliku sāku ar anekdoti.

Dažādas aptaujas rāda, ka iedzīvotāji nav gatavi balsot ne tikai par Eiropas Parlamenta, bet arī pašvaldību deputātu kandidātiem. Ja negatavība līdzdalībai Eiropas Parlamenta vēlēšanās vēl ir skaidrojama ar neizpratni par ES un tās parlamenta sūtību, tad pasivitāte pret pašvaldības deputātu izraudzīšanos ir neloģiska, jo kas gan iedzīvotājam var būt vēl tuvāks par savu pašvaldību.

Šonedēļ pēc gada pārtraukuma biju Minskā, uzstājos ar lekciju Baltkrievijas ikgadējā konferencē PR Čtenija 2009.

Es uzskatu, ka ne tikai 8. maijs, bet arī 9. maijs ir svētki. Un man nav pieņemami, ka tikai tādēļ, lai ieriebtu Krievijai un krieviem, 9. maijs tiek uzkurināts gandrīz vai kā paši naidīgākie svētki pret Latviju un latviešiem.

Ar nedēļas novēlošanos pievēršos aizvadītajai Lielajai talkai, lai gan par to jau tik daudz runāts, tai skaitā to pamatoti slavējot. Lielajai talkai kā tādai nav ēnas puses, taču to aizēnoja atsevišķu pašvaldību vēlme novelt visu atbildību par piemēslojumu un tā aizvākšanu tikai uz iedzīvotāju pleciem.

Aizvadītās nedēļas nogali pavadīju Briselē, piedalījos Eiropas Parlamenta deputāta Alda Kušķa rīkotajā diskusijā par Šengenas vīzu liberalizācijas politiku attiecībā uz Baltkrieviju. Viesojoties Eiropas Parlamenta plašumos, izmantoju iespēju aizdomāties par šīs organizācijas sūtību un tās saistību ar Latviju – īpaši šobrīd, īsi pirms kārtējām Eiropas Parlamenta vēlēšanām.

Kādā šobrīd populārā anekdotē teikts, ka pie Rīgas lidostas jāuzliek paziņojums, lai pēdējais izbraucējs neaizmirst izslēgt valstī gaismu...

Vēl nesen, kad valdību vadīja Ivars Godmanis, valsts iedzīvotāji bija daudz vairāk pieplakuši pie TV ekrāniem un ziņu portālos. Tauta vēlējās zināt, cik tālu un kādā virzienā savu mocekļa krustu tautas interesēs ir panesis pašupurējošais premjers.

Aizvadīto nedēļu kopā ar ģimeni pavadīju Zviedrijā slēpojot. Jau atkārtoti izvēlējos Idre Fjallu, jo tā sevi pozicionējusi kā īpaši draudzīgu vietu ģimenēm ar maziem bērniem.

Domāju, ka neviena no līdz šim dibinātajām valsts institūcijām nav izveidota kaitnieciski. Tai ir bijusi kāda ideja vai vajadzība. Un ikviena likvidācija būs sāpīga kādam.

Jelgavā populārais interneta portāls Jelgavnieki.lv aizvadītajā nedēļā veica savu lasītāju aptauju: "Kas svarīgāka – personas brīvība vai drošība?" 81% aptaujāto uzskata, ka drošības dēļ var ierobežot personas brīvību, un tikai 19% uzskata, ka demokrātija ir svarīgāka un tās vārdā var upurēt personas drošību. Nezinu, cik objektīvas ir internetā veiktās aptaujas, taču par sabiedrībā valdošajām tendencēs šie rezultāti, manuprāt, liecina.

Izpatīkot stresā iedzītam un ar esošo situāciju pamatoti neapmierinātam pūlim, Valdis Zatlers par premjera amata kandidātu izraudzījies Valdi Dombrovski, tādējādi noteiktā auditorijā rosinot cerības uz pārmaiņām, kā arī tām līdzi nākošo revanšismu.

Savulaik līdz ar interneta un komunikācijas līdzekļu straujo attīstību tika arī prognozēts, ka cilvēki kļūs daudz atvērtāki un pratīs informāciju ne tikai izplatīt, bet arī to izmantot.