Vai valsti šobrīd kāds vada?

 

No valsts augstākajām amatpersonām šobrīd neredzu nevienu, kas iedrošinātu rītdienai. Gluži pretēji, redzu daudzus, kas tieši vai netieši vairo neuzticību un nedrošību.

Valsts prezidents arī šajā situācijā joprojām atrodas sevis meklējumos, lai cik tas arī banāli jau izklausītos. Nožēlojami, ka pēc Ministru kabineta ārkārtas sēdes ceturtdien premjers un ministri bija spiesti izteikt pateicību prezidentam par atbalstu, taču pārfrāzējot – pateicība bija par to, ka prezidents neizmantoja iepriekš piekopto praksi līdzīgās situācijās izcelties ar kādu populistisku paziņojumu it kā tautas interešu vārdā.

Un kurš cits, ja ne Valdis Zatlers pats ir atbildīgs par to, kāda ir šābrīža valdība? V. Zatlers savulaik izteica neuzticību premjeram Ivaram Godmanim un pēcāk nominēja šim amatam acīm redzami nepiemēroto Valdi Dombrovski.

Premjers V. Dombrovskis kopā ar finanšu ministru Einaru Repši ir apzināti vilcinājuši lēmumu pieņemšanu par pusmiljarda ietaupīšanu pēc vēlēšanām, tādējādi maldinot gan sabiedrību, gan arī vēlētājus, kuriem, manuprāt, ir pat tiesības prasīt vēlēšanu rezultātu anulēšanu. Turklāt katra atliktā diena bija arī papildu izdevumi – ja budžeta griešana būtu notikusi daudz ātrāk, tad attiecīgi arī jāgriež būtu bijis ievērojami mazāk. Nu kā lai es viņiem vēl ticu?

Manuprāt, pilnībā netiek izmantots LR Saeimas priekšsēdētāja potenciāls. Patlaban Saeimai vajadzētu būt tai vietai, kur tiek profesionāli un atbildīgi izdiskutēts par šim brīdim atbilstošākajiem mērķiem, taktiku un konkrētajiem uzdevumiem. Tas nav normāli, ka sabiedrībā debates tiek monopolizētas tikai trešdienu vakaros TV raidījumā Kas notiek Latvijā?.

Ar ko nodarbojas ekonomikas ministrs? Pēc trakās valdības ārkārtas sēdes viņš nevis nāk klajā ar paziņojumiem par uzņēmējdarbības stimulēšanu, bet gan cenšas novērst uzmanību, pieprasot paskaidrojumus par internetā publicēto video melnrakstu. Ministram bija iespēja lietas būtību noskaidrot telefoniski minūtes laikā.

No šīs ministrijas neesmu dzirdējis iniciatīvas ekonomikas atveseļošanai, jo par tādu nevar uzskatīt tās pionierisko gatavību būt aktīvākajiem savu izdevumu samazināšanā. Ekonomikas ministrijai ir jābūt atbildīgai par pelnīšanu, jo par taupīšanu atbild citas.

Cerības neattaisno arī Latvijas Bankas prezidents, jo tā vietā, lai uzņemtos iniciatīvu par sabiedrības dienas kārtību, Ilmārs Rimšēvičs ir samierinājies ar valdības un politiskās elites viņam ierādīto opozicionāra un vientieša lomu.

Lai kā arī gribētos, citu atbildīgo mums valstī nav, un no visiem iepriekš minētajiem es joprojām ceru uz V. Zatlera spēju apgūt vīziju, kā arī uz I. Rimšēviča drosmi un atbildību. Šiem diviem cilvēkiem vēl ir potenciāls vairot un atgūt manu uzticību valsts nākotnei, un jācer, ka viņi šo vēsturisko iespēju mācēs izmantot.