Lai mainītos sabiedrība, vispirms ir jāatzīst līdzšinējās kļūdas. Ir jābūt noteiktai diagnozei, kā arī jānosaka ne tikai tas, ko vēlamies mainīt, bet arī – kurp vēlamies mainīties. Šoreiz pievērsīšos vairāk tikai diagnozei, īpaši izceļot viensētas domāšanu.
Latvietis kā savu spēj iedomāties tikai savu viensētu, mūsdienās tā var būt arī privātmāja, dzīvoklis un darba kabinets. Latvieši joprojām ir nespējīgi vienoties kopīgam darbam pat daudzdzīvokļu mājas līmenī, kad nepieciešams vienoties par slēdzamu durvju ierīkošanu, nemaz nerunājot par tādiem kopdarbiem kā lifta ierīkošanu un mājas siltināšanu. Tāpat nav iespējama vienošanās kvartāla, ciema, pilsētas, valsts mērogā.
Ieejot savas pašvaldības ēkā, latvietis saka nevis "mums", bet "jums".
Var jau teikt, ka latvietis šodien savu valdību neuzskata par savējo arī tāpēc, ka tā ir no tautas atsvešināta, taču maz ticams, ka latvietis vēlas uzskatīt valdību par savējo, jo tad par to būs jāuzņemas arī līdzatbildība. Vienkāršāk ir atbildēt tikai par savu
viensētu un, no tās neizejot, kritizēt mēru, premjeru un prezidentu.
Līdzīgi nav iespējama vienošanās nozaru līmenī. Vai Latvijā ir kaut viena nozare, kuras pārstāvji ne tikai konkurētu, bet arī sadarbotos, lai piesaistītu klientus šim pakalpojumam un/vai reģionam?
Ir tik daudz ikdienā kaitinošu lietu – kāds skaļi ārdās kaimiņu dzīvoklī; kāds agresīvi un izaicinoši uzvedas publiskā vietā; kāds maina mašīnas eļļu, uz asfalta atstājot eļļas traipus; kāds mazgā mašīnu blakus peldvietai; kāds izmet atkritumus mežmalā; kāds novieto mašīnu zālājā.
Taču es esmu latvietis. Es esmu gatavs būt par to sašutis un pat ļoti sašutis, taču neesmu gatavs darīt kaut ko, lai to novērstu. Kā teikts parunā – tā nav ne mana cūka, ne arī mana druva. Man nav vajadzīgas liekas nepatikšanas, tāpēc es labprātāk ieslēdzos savā viensētā, taču vienlaikus arī izvairos ieskatīties spogulī, jo baidos tur saskatīt vienaldzību, neizlēmību un gļēvulību.
Likumi un noteikumi Latvijā ir tāpēc, lai tos pārkāptu. Ja kāpās braukt aizliegts, tad tieši tas man ir jānomēģina līdzīgi kā iebraukšana kādā privātā teritorijā. Pie kārtības nepiederas vēlme pat nesteidzoties braukt ātrāk nekā atļauts, mašīnas novietošana invalīdu stāvvietās vai arī tā, ka tas traucē citus satiksmes dalībniekus, līšana bez rindas.
Ir pamats domāt – ja noteikumus par kārtību, kādā mums dzīvot, pieņemtu mēs paši, tad šie noteikumi un attiecīgi arī kārtība vairāk tiktu ievēroti. Taču, tad ir kopīgi jāvienojas, ko atkal apgrūtina viensētas domāšana. Apburtais loks.
