Vērojot Maikla Džeksona aiziešanu, jau kuro reizi nākas uzklausīt atziņu, ka ir jānomirst, lai par cilvēku dzirdētu sakām arī kaut ko labu.
Tikai tagad pēc nāves visi sākuši apbrīnot Maikla Džeksona ieguldījumu baltās un melnās popmūzikas stilu apvienošanā, popmūzikas jaunās latiņas uzlikšanā, revolucionārās izmaiņas videoklipu industrijā, fascinējošo balsi un kustību plastiku. Tik daudz slavinošu rakstu! Un vairs pirmajā plānā nav aizdomas par pedofiliju, sava ķermeņa sakropļošanu un finansiālajām neveiksmēm.
Es neesmu muzikologs, tāpēc no manis neprasiet Maikla Džeksona muzikālā pienesuma izvērtēšanu, taču viņa pēkšņā nāve ir mudinājums aizdomāties par ikviena cilvēka savstarpējām attiecībām ar saviem līdzcilvēkiem.
Nav pamats pārmest ne Latvijas, ne arī pasaules medijiem, jo diemžēl šis nav tas gadījums, kad viņi uzbāztos ar savu dienaskārtību, kā tas ir citkārt politiskajos un ekonomiskajos jautājumos. Medijiem var pārmest vienīgi bezatbildīgu izpatikšanu pūļa zemiskumam un tuvredzībai – nevēlēšanai saredzēt un sadzirdēt pozitīvo, taču meklēt negatīvo.
Šībrīža psihoze par Maiklu Džeksonu pasaules medijos ir saistīta ne tikai ar viņa muzikālo veikumu, bet arī vainas apziņu par saviem nesenajiem un netaisnajiem spriedumiem. Nu jau ir par vēlu nožēlot, ka viņu vēl dzīvu esošu bija apbērējuši. Tagad nākas savas attiecības skaidrot ar līķi – tāda kā nekrofilija sanāk.
Ticu, ka ne manās, bet arī Dieva rokās ir mans, ģimenes un draugu liktenis. Esmu ievērtējis krievu parunu "Ceri uz labāko, bet gatavojies sliktākajam". Es pieļauju, ka man var nebūt otra iespēja izteikt savas domas, kā arī uzklausīt citu domas. Man ir jābūt gatavam priekšlaicīgi aiziet, kā arī gatavam pieņemt citu priekšlaicīgu aiziešanu.
Es gribētu paspēt pateikt saviem līdzcilvēkiem to, ko par viņiem domāju – gan labo, gan arī to, ko uzskatu par man nepieņemamu, lai cilvēkiem ir saprotami manas rīcības motīvi. Tāpat es gribētu arī uzklausīt savus līdzcilvēkus, turklāt tam ir vajadzīga daudz lielāka apņemšanās un drosme nekā pateikšanai. Vienmēr paliks arī kaut kas noklusēts, taču svarīgi, lai man pēcāk nav jānožēlo, ka neizmatoju izskaidrošanās iespēju.
Vēl tagad nespēju sev piedot, ka tālajās 1991. gada janvāra dienās man, tolaik strādājošam Latvijas vēstniecībā Maskavā, zvanīja uz barikādēm pāris dienas vēlāk nošautais operators Andris Slapiņš. Līdzīgi kā iepriekš, viņš gribēja vienkārši parunāties, lai salīdzinātu viedokļus par Maskavā un Rīgā notiekošo. Viņš runāja gari, dažkārt pat apnicīgi, turklāt nedaudz šļupstēdams. Izliekoties, ka esmu aizņemts, sarunu pārtraucu, lai it kā dotos pie svarīgākiem darbiem. Tagad to sarunu esmu spiests turpināt jau gandrīz divdesmit gadu.
