Vai Krievijas stratēģiskās komunikācijas operācijas ir veiksmīgākas par mūsējām?

Daudz pēdējās dienās pie mums Latvija diskutē par komunikāciju. Citkārt pašu kļūdas ir labāk redzamas salīdzinot ar citu veiksmes stāstiem, kāds, diemžēl, ir arī par Putina neseno vīzīt Mongolijā.

Kāpēc Putins turp devās? Lai godinātu Čingishana statuju? Lai runātu par “nepārtrauktu aviācijas degvielas piegādi Mongolijai”? Lai informētu par “plāniem attīstīt dzelzceļa sistēmu starp abām valstīm” un apspriestu vides pētījumu par Mongolijas ieceri uzbūvēt hidroelektrostaciju uz robežupes? Tie bija tie svarīgie iemesli, lai Putins izaicinoši riskētu doties uz valsti, kurai ir pienākums viņu aizturēt un nodod Starptautiskajai Krimināltiesai Hāgā? Nē, protams! Šī vizīte ir Krievijas stratēģiskās komunikācijas specoperācija, diemžēl, ļoti efektīva.
Apzināti tika izraudzīta valsts, kurā ir saistošs Starptautiskās Krimināltiesas aresta orderis. Ir radīts precedents ar Mongoliju. Un ko mums tagad ar viņu darīt? Turpināt uzskatīt par sabiedrotu, kura atrodas demokrātiskajā anklāvā starp Krieviju un Ķīnu? Atteikties no šī “izdzimteņa”, lai paliek vienā "bandā ar krieviem un ķīniešiem"? Norīt spļāvienu sejā un mierināt savējos, ka nekas tāds nav noticis? Jeb izrēķināties ar Mongoliju tā, lai neviens nevēlētos tai sekot?

Skaidrs, ka Krievijas gaida tālāko reakciju, tā, lai spertu jau izplānotos nākamos soļus. Ja sodīsim Mongoliju, tad tā puse iegūst pamudinājumu vienot ap sevi arvien jaunus brīvdomātājus, kas jau ilgstoši jūtas paguruši no “brīvas pasaules vēstnešu” pamācībām. Ja Mongolija paliks nesodīta, tad tā būs zīme arī citām valstīm, kuras savu savtīgo, bet varbūt arī ideoloģisko iemeslu dēļ, vēlas turpināt vai atsākt sadarbību ar Krieviju. Mongolijas operācija, diemžēl, bet izskatās kā “dakšiņa” šaha spēlē - ar zirdziņu nākamā gājienā vari nosist divas vērtīgas figūras un tas būs veiksmīgs gājiens jebkurā gadījumā...

Tā mēdz būt karā, ka arī pretiniekiem izdodas veiksmīgas operācijas, un šī Mongolijas operācija ir viena no tām. Mani vairāk uztrauc, vai ir radīti visi priekšnoteikumi, lai mums ir aizsargmehānismi, lai paši varētu radīt vēl efektīvākas operācijas.

Rīgā atrodas NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centrs, tas ir Arta Pabrika savulaik lolots un uz Rīgu lobēts tā brīža jauninājums. Vai tas sevi attaisno?

Var jau būt, ka šī centra vadītāja Jāna Sārta dominēšana Latvijas medijos, lai post factum formātā augstprātīgi komentētu notikumus Krievijā, ir kā māneklis, radot priekšstatu par šī centra bezjēdzīgumu gan pretiniekiem, gan arī sabiedrotajiem. Taču arī tad, ja skatāmies uz darbiem, nevis citkārt pat nekompetentajiem vadītāja komentāriem, neizdodas saredzēt šī centra izcilās stratēģiskās komunikācijas izpausmes. Pat savējos mēs ar grūtībām pārliecinām, kur nu vēl pretiniekus, kurus, manuprāt, pat nemēģinām. Tikmēr Krievija savu stratēģisko komunikāciju izvērš gan pret savējiem, gan arī mūsējiem.

Un te es varu atgādināt sevis rediģēto un tieši pirms 10 gadiem, 2014.gada 4.septembrī publicēto sabiedrisko attiecību definīciju: “Sabiedriskās attiecības ir pārvaldes funkcija mērķu uz uzdevumu noteikšanai, izpildītāju piesaistīšanai un to mijiedarbības nodrošināšanai, kā arī izpildītāju kontrolei un veikuma novērtēšanai, lai tiktu nodibināti vai uzturēti savstarpēji izdevīgi sakari ar auditoriju, no kuras ir atkarīgas veiksmes un neveiksmes.”

Krievijā notiekošā post factum komentēšana labākajā gadījumā ir NATO StratCom COE vadītāju pašu tēla spodrināšana, bet ne komunikācija ar auditoriju, no “kuras ir atkarīgas veiksmes un neveiksmes”. Mums nav ne stratēģijas, ne izpildītāju, lai uzrunāt Krieviju un tās sabiedrotus. Vairāk tiekam uzrunāti tikai mēs paši, pārāk bieži nevis lai motivētu sevi, bet lai pašapmānītu. Un tas ir pat bīstami.

Šahu jau izmantoju, izmantošu piemēru arī no nesenās un olimpisko ceļazīmi izšķirošās Latvijas un Francijas spēles. Tas, manuprāt, bija pat labi, ka Francija jau 21.sekundē iemeta pirmos vārtus. Jā, tie varēja salauzt Latvijas spēli, bet šai gadījumā notika pretējais - Latvija mobilizējās un noturot šādu tempu, pārliecinoši uzvarēja. Un tieši tāpat es ceru, ka šī veiksmīgā Krievijas stratēģiskās komunikācijas specoperācija Mongolijā būs kā mudinājums stratēģiskās komunikācijas speciālistiem arī šajā frontes pusē. Ir laiks mobilizēties!