9. maijs ir svētki

Es uzskatu, ka ne tikai 8. maijs, bet arī 9. maijs ir svētki. Un man nav pieņemami, ka tikai tādēļ, lai ieriebtu Krievijai un krieviem, 9. maijs tiek uzkurināts gandrīz vai kā paši naidīgākie svētki pret Latviju un latviešiem.

Mani nebaida, ka eju pret straumi, ka mani nesapratīs. Vairāk mani uztrauktu, ja man būtu bail publiski paust savu viedokli, un vēl vairāk – ja, šo baiļu pārņemts, domātu nevis savas domas, bet censtos piemēroties vairākumam.

1945. gada maijā beidzās aizvadītā gadsimta asiņainākais karš, kurš prasīja tik daudzu cilvēku dzīvības un vēl krietni vairāk cilvēku ciešanas. Kamēr joprojām dzīvi ir arī daudzi šo notikumu aculiecinieki un dalībnieki, es nevēlos viņiem liegt iespēju priecāties par to, ka tieši šajās dienās viņu mocības simboliski beidzās un varēja sākties mierlaiku dzīve, lai arī kāda tā būtu, bet bez kara laikam piederošajām zvērībām.

Lai atzīmētu Latvijas okupāciju un tai sekojošās Latvijas tautas ciešanas, ir vismaz trīs kalendārā jau iekļautas dienas, tai skaitā 25. marts, 14. jūnijs, 17. jūnijs, arī 16. marts. Varbūt visi tie, kas mēģina ierobežot 9. maija svinēšanu, varētu daudz sirsnīgāk un pēc būtības atzīmēt šīs piemiņas dienas? Kad vairs ar to nevar nevienam ieriebt, ar katru gadu sarūk puķu kalni un šausminošo notikumu pieminētāji. To vietā parādās aizvien vairāk nekrofilu, kas cenšas sevi apmierināt uz mirušo rēķina.

Man 8. un 9. maijs pirmām kārtām ir nacistiskās Vācijas kapitulācijas diena. Un tas, ka krieviem šie svētki ir kļuvuši par viņu vissvētākajiem svētkiem, mani neuztrauc, jo tā ir krievu izvēle un problēma. Mani vairāk uztrauc tas, ka, tā vietā, lai meklētu savus svētkus, Latvijā ir pārāk daudzi cilvēku, kuri svētkus vēlas atņemt citiem. Slimīgi, jo visas pretreakcijas pamatā ir nevis vēstures izpratne, bet gan vēlme krievus pazemot, jo mums nav pieņemami, ka viņi sevi uzskata par uzvarētājiem.

Pirms gada rakstīju arī par to, ka latviešiem nav lemts izprast krievus 9. maijā, jo mums nav bijušas tādas uzvaras, kā arī tādas upurēšanās par savu valsti un savu tautu. Toreiz cilvēki bija pat gatavi aizvērt acis uz Staļina zvērībām, jo svarīgāk bija nosargāt savu tautu un zemi. Un 9. maijs palīdz krieviem šo sajūtu neaizmirst. Savukārt latvietis šodien, kad ir tik ļoti nepieciešama viņa aktīvā līdzdalība, ieslēdzas savā viensētā vai arī aizmūk no savas valsts un tautas.

Viedokļi

Šo rindu autors ir Greenpeace biedrs. Esmu viens no 3 miljoniem cilvēku uz zemeslodes, kas parakstījuši vēstījumu pasaules valstu valdībām, aicinot pārtraukt dziļjūras ieguvi (deep sea mining). Čakli sekodams līdz konferences norisei, ar savu parakstu protestējot pret Francijas valdības liegumu Greenpeace kuģim Arctic Sunrise iebraukt Nicas ostā, biju jau atmetis domu rakstīt Latvijas mēdijos par šīs konferences mērķiem un vājo rezultātu. Bet man par milzīgu prieku un patīkamu pārsteigumu, Latvijas Ārstu 10. kongresa atklāšanas plenārsēdē Pasaules latviešu ārstu un zobārstu asociācijas prezidents, Halifaksas (Kanāda) universitātes profesors, reimatologs Juris Lazovskis (viņš arī mana skolotāja, izcilā latviešu internista Ilmāra Lazovska dēls) savā lekcijā pieskārās gan ANO Okeāna konferencei, gan nepieciešamībai aizliegt dziļjūras ieguvi. Ārsti visā pasaulē ir ne tikai sabiedrības daļa, kas rūpējas ne tikai par cilvēka veselību, bet ir nozīmīgākā ļaužu grupa, kas cenšas saglabāt zemeslodes ekosistēmu nākamajām paaudzēm.

Svarīgākais