Sveicieni Eiropai no Minskas

 

Šonedēļ pēc gada pārtraukuma biju Minskā, uzstājos ar lekciju Baltkrievijas ikgadējā konferencē PR Čtenija 2009.

Lai gan Baltkrievijā notiekošais šobrīd nav aktualitāte numur viens mediju darba kārtībā, tomēr iknedēļas repliku nolēmu veltīt saviem iespaidiem par Baltkrieviju un mūsu attiecībām ar šo valsti.

Gada laikā nekas īpašs Baltkrievijā nav mainījies. Valsti joprojām vada Eiropai un ASV nesimpatizējošais Aleksandrs Lukašenko, kuru Eiropā tik ļoti mīl dēvēt par kontinenta pēdējo diktatoru. Arī A. Lukašenko vadības stils pēdējā laikā nav mainījies, taču ievērojami sāk mainīties Eiropas oficiālā attieksme, atsākot ar viņu tiešus sakarus, aicinot ciemos utt.

Izrādās, Eiropas pārstāvjiem pietiek ar pāris formālām frāzēm. Formai diemžēl joprojām ir lielāka vērtība par saturu. To saprazdams, A. Lukašenko ir sācis publiski runāt gan par demokratizāciju, gan arī par lielāku tautsaimniecības liberalizāciju.

Līdzīgi savulaik veidojās attieksme pret Gruzijas prezidentu Mihailu Saakašvili un Ukrainas prezidentu Viktoru Juščenko. Abās šajās valstīs ir acīm redzams demokrātijas trūkums, valda klani un korupcija, taču, lai izpelnītos Eiropas labvēlību, pietika ar skaļiem saukļiem par Eiropas demokrātiskajām vērtībām un Krievijas nosodīšanu.

Man neskauž ne A. Lukašenko, ne arī M. Saakašvili un V. Juščenko. Lai viņu tautas pašas tiek galā ar savu izvēli. Bet mani uztrauc Eiropas, līdz ar to arī mūsu nenoturīgās vērtības un to motivācija. Šāda rīcība vērtības degradē. Un tas veicina jaunas pretrunas un arī jaunus konfliktus. Šādas attieksmes dēļ arī eiropieši pret demokrātiskajām vērtībām sāk izturēties aizvien ciniskāk.

Es vēlētos, lai Eiropas atbalstu izpelnās nevis tie, kas skaisti runā, bet gan tie, kas godīgi rīkojas. Un vēl pareizāk būtu, ja valstis jau iepriekš netiktu dalītas labajās un sliktajās, pareizajās un nepareizajās, bet gan tiktu rūpīgi izvērtēti konkrētie darbi. Iespējams, arī Baltkrievijā ir kaut kas labs, un varbūt tomēr ir iespēja neklusēt par to, kas notiek Gruzijā, Armēnijā, Ukrainā un, jā, arī tepat Baltijas valstīs.

Es viennozīmīgi iestājos pret demokrātijas ierobežošanu un nevaru samierināties ar vēršanos pret opozicionāriem, taču man arī šķiet, ka Latvijai nav nekādas morālās tiesības Baltkrievijai par kaut ko pārmest. Vai mazāks zaglis ir tas, kurš pirmais izkliedz – ķeriet zagli? Kā tika izraudzīts un ievēlēts mūsu prezidents? Cik godīgas ir vēlēšanas Latvijā? Cik pērkamas ir tiesas un valsts iestādes? Un kā interesēs strādā Latvijas amatpersonas?