Latvijas specdienesti esot it kā zinājuši par lielu heroīna kravu, kura tranzītā bez problēmām šķērsojusi visu Latviju, tā ziņo Latvijas TV. Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs pārmet, ka “neizskatās labi, ka iestāde, kuras tiešs pienākums ir cīnīties ar šādiem noziegumiem, nevar vismaz publiski paskaidrot savu rīcību”. Mani šis viss pamudināja uz pārdomām par demokrātiju, korupciju un narkotikām.
Par demokrātiju
Var būt, ka tā bija specoperācija, kā māneklis, ļaujot precei nokļūt galamērķī, identificējot pēc iespējas lielāku iesaistīto loku. Tomēr demokrātiskā iekārtā ikvienam valsts pārvaldē strādājošajam ir jābūt gribošam un varošam paskaidrot savu rīcību un tās motīvus. Tā ir demokrātijas sūtība! Un ja kādam “sakāpj galvā” un tas tiek ielaists, tas jāvērtē kā lielāks apdraudējums ilgtermiņā nekā 450 kg tautai izbarota heroīna.
Senāk varējām paļauties, gluži kā pusaudži, ka vecāki pieskatīs. Šobrīd skaidrs, ka māte Amerikā pati “plosto”, tēvs Eiropā palicis bez darba un ienākumiem. Pašiem jāuzņemas atbildība! Arī par demokrātiju! Nevis trauki jāmazgā un putekļi jāslauka vien tad un tā, lai vecāki nepārmet, bet turēt sev apkārt tīrību pašiem par prieku, vienalga, vai un cik netīrs ir apkārt.
Par korupciju
Vai es pieļauju, ka mūsu dienesti netraucēja heroīna tranzītam tāpēc, ka bija korumpēti, nevis tāpēc, ka specoperācija? Jā, pieļauju, pat vairāk ticu. Jo mums Latvijā diemžēl nav nulles tolerances pret korupciju. Mēs arvien radām ačgārnus mehānismus, tā, lai būtu spraudziņas. Mēs citkārt paši esam gatavi atrast pareizās spraudziņas, lai saņemtu vairāk, ātrāk, lētāk. Un visbeidzot, mēs necīnāmies pret sili, mēs cīnāmies ar tiem, kas šobrīd pie siles, cerībā, ka kaut kad arī citiem, varbūt arī man, tad būs iespēja tur našķoties.
Par narkotikām
Man neobjektīvi spriest par narkotikām. Kā daudziem zināms, es nesmēķēju, nekad neesmu lietojis alkoholu, pat nezinu, kā garšo šņabis, viskijs vai konjaks, kur nu vēl narkotikas. Taču es ticu, ka daudziem tā ir mokoša slimība. Bet vai, pasargājot noteiktu cilvēku daļu no iespējas pašiem bendēt savu veselību un savu dzīvi, netiek radīts ievērojami lielākas apdraudējums un apgrūtinājums? Tik daudzi cilvēki ir nodarbināti cīņā ar narkotikām, no tā pārtiek mafijas, tiek uzpirkti specdienesti, politiķi, mediji. Varbūt tā tas ir pat speciāli saorganizēts?
Šodienas apstākļos, kad jādomā par drošību, par demogrāfiju, par demokrātiju, arī par izglītību un efektīvu pārvaldi, es atteiktos no cīņas ar narkotikām. Un cīnītos tikai ar sekām, tāpat kā alkoholisma gadījumā. Ja dzērumā pie stūres, tad bargākais sods, ja dzērumā veikts noziegums, tad papildu sods. Maksimāli būtu novirzāma atbildību uz lietotāju. Jo mums nav laika un resursu cīnīties ar narkotikām. Mums ir jāfokusējas uz reāliem, nevis pašu radītiem vai iedomātiem ienaidniekiem!