Aizvadītās nedēļas nogali pavadīju Briselē, piedalījos Eiropas Parlamenta deputāta Alda Kušķa rīkotajā diskusijā par Šengenas vīzu liberalizācijas politiku attiecībā uz Baltkrieviju. Viesojoties Eiropas Parlamenta plašumos, izmantoju iespēju aizdomāties par šīs organizācijas sūtību un tās saistību ar Latviju – īpaši šobrīd, īsi pirms kārtējām Eiropas Parlamenta vēlēšanām.
Eiropas Parlaments šobrīd ir kā laicīgs Vatikāns, kura uzdevums ir definēt kontinenta kopīgās laicīgās vērtības, kā arī domāt par to, kā tās iedzīvināmas. Runa ir par atbildīgu attieksmi pret resursiem un enerģiju, par savstarpējām attiecībām starp valstīm un tautām, kā arī par aizvien augstāku standartu noteikšanu cilvēka tiesībām, sociālām garantijām un patērētāju aizsardzībai.
Globālos jautājumus Eiropas valstis savrupi nespēj iedzīvināt – arī tāpēc, ka lielākoties pašas nespēj uz savu attīstību skatīties ar plašāku redzējumu un arī lielāku atbildību par nākotni. Savā būtībā arī Eiropas valstis un tautas ir tādas pašas, kā mēs Latvijā, kur katrs, ja vien būtu iespēja, domātu tikai par sevi, savu sētu un ciemu. Taču atšķirība ir tā, ka, balsojot par Latvijas parlamenta deputātiem, vēlētājs skatās ne tikai uz to, vai potenciālais deputāts varēs izprasīt valsts budžetā naudu vietējā kultūras nama jumta salabošanai. Jā, arī tas var ietekmēt, taču ierindas vēlētājs tomēr saprot, ka valsts parlamentā ir risināmi svarīgāki jautājumi.
Bet kāpēc, runājot par Eiropas Parlamenta deputātiem, kā galvenais tiek akcentētas viņu iespējas izdarīt kaut ko īpašu Latvijas, nevis Eiropas mērogā? Piemēram, LPP/LC mērķis esot aizstāvēt Latvijas intereses Eiropā, cīnīties par Latvijai izdevīgiem noteikumiem un palielināt Latvijas lomu ES lēmumu pieņemšanā. Tautas partijas programmā runāts par iespējām ietekmēt Eiropas politiku Latvijas valsts interesēs. TB/LNNK prioritāte būšot Latvijas nacionālā drošība, nepiemirstot arī latviešu tautas interešu aizstāvību, nācijas, valodas un kultūras saglabāšanu. Jaunā laika Eiropas Parlamenta deputāti sola strādāt Latvijas tautas un valsts labā. Vai šo pieredzējušo partiju priekšstāvjiem pašiem nav kauns par savu provinciālismu?
P. S. Kandidāti var pamācīties no iepriekšminētā A. Kušķa. Man Briselē bija patīkami klausīties profesionāļu atsauksmes par A. Kušķa līdzšinējo ieguldījumu Eiropas tūrisma industrijas labā. Vienlaikus gan tika piebilsts, ka tādu kā A. Kušķis esot ļoti maz, un žēl, ka viņš vairs nekandidēšot.
