Jau divus gadus ik nedēļu rakstu šīs Neatkarīgās replikas. Daru to ar vienu mērķi – aicinu aizdomāties un palūkoties citādi uz lietām, kuras bieži vien ir šabloniskas un stereotipu pārņemtas.
Daudzkārt esmu bijis provokatīvs, lai tādējādi vēl vairāk veicinātu diskusiju. Taču šīs nedēļas atziņas par 14. jūniju un 17. jūniju pārsteidza arī mani pašu.
Sākšu ar 17. jūniju. Lai vēsturnieki strīdas, vai tā bija okupācija vai aneksija. Taču pēc būtības tā bija diena, kad mainījās valsts iekārta.
Šodien vēl nav pagājuši 20 gadi kopš neatkarības atgūšanas, kad liela daļa Latvijas iedzīvotāju vēlētos līdzīgu notikumu atkārtošanos. Runa nav par krieviem un rusofiliem, un runa nav par Krievijas okupāciju vai padomju iekārtas atjaunošanos. Runa ir par ierindas pilsoņiem, kuri uzskata, ka apokalipse jebkurā tās formā, tai skaitā arī revolūcija vai valsts okupācija, ir vienīgā izeja, lai izbēgtu no parādu jūga daudzu gadu desmitu garumā.
Šābrīža situācija man liekas pat bīstamāka nekā 1940. gada 17. jūnijā. Lai gan šobrīd mums ir mazinājušies ārējās drošības apdraudējumi, taču ir būtiski samazinājies šīs valsts un tās šābrīža iekārtas piekritēju skaits. Vēl nekad Latvijas iedzīvotāji nav tik ļoti vēlējušies, lai tos kāds okupē. Tas izskan it kā pa jokam, it kā smīnot, taču arī jokā mēdz būt tikai daļa no joka.
Vēl šausminošākas atziņas izbaudīju par 14. jūniju. Tā sakrita, ka tieši pirms šā datuma šogad biju Druskininkos, kur apmeklēju arī padomju laika pieminekļu parku. Tur bija saglabāti pieminekļi tiem, kas lietuviešus savulaik izsūtīja, ar klāt pievienotajiem aprakstiem par šiem šausminošajiem notikumiem.
Nekādā gadījumā neattaisnoju deportācijas, taču ir jāatzīst, ka tās izpildīja tolaik jaunajai padomju varai aktuālo mērķi, un tas, protams ir noziedzīgi un necilvēcīgi. Baltijas valstīs padomju sabiedrības modelis varēja darboties, tikai izolējot tam nepiemērotos cilvēkus – uzņēmējus, inteliģenci un tābrīža politiskos un sabiedriskos darbiniekus. Nebūtu taču iespējama līdzvērtīga kopā strādāšana un sadzīvošana bijušajam palīgstrādniekam ar savu iepriekšējo saimnieku.
Taču ko darīt šodien, lai izveidotu pašiem daudz tīkamāku Latvijas sabiedrību? Vai šodienas apstākļos būtu citas izejas kā neizvest visus pērkamos politiķus, ciniskos ierēdņus, oligarhus, kukuļotājus un kukuļņēmējus? Un tā arī ir tā šausminošā atziņa...
Vai mūsdienu tā sauktā Latvijas elite ir spējīga mainīties arī bez šādas izvešanas? Un šausminošās atziņas turpinājums – vai tiešām Latvijas politiskajai elitei jāizjūt tiešs apdraudējums, lai tā spētu mainīties?